Kurā brīdī atbrīvot tvērienu?

Biedrības “OPEN radošais centrs” dibinātājs un vadītājs Edijs Klaišis uzsvēris, ka ir vairāki iemesli, kuru dēļ jaunieši nonāk Probācijas dienesta uzraudzībā vai ieslodzījuma vietās. Piemēram, piedzīvojumu meklēšana vai nonākšana kompānijās, kur noziegumi tiek izdarīti grupā. Tāpat esot jaunieši, kuriem šāds dzīvesveids patīk, un viņi nemaz nevēlas neko mainīt. “Mums nepatīk to atzīt, bet tāda ir realitāte. Tāpēc mana nostāja ir tāda, ka mēs nepalīdzam jauniešiem, kuriem jau ir recidīvs – sodāmība bijusi divas reizes,” pauda E. Klaišis.

Aizdomājos – kurā brīdī mēs novelkam robežu, ka kāds ir spējīgs laboties un kāds cits nē? Cik bieži nav dzirdēti atkarīgo stāsti, kuri ir krituši atkarībās atpakaļ vairākkārt, bet beigu beigās tik un tā izrāpušies no šī purva? Varbūt mums visiem ir jābūt stingrākai nostājai palīdzēšanas jautājumā? Varam atdot visus savus spēkus, līdz notiek recidīvs, un tad cilvēkam pašam jākārpās ārā no savas situācijas? Varbūt tikai tā var sevi pasargāt no līdzatkarības un iesaistīšanās bezjēdzīgā cīņā? Kad studēju, kopmītnēs dzīvoja meitene, kura slimoja ar anoreksiju. Mēs viņai palīdzējām finansiāli, pirkām ēst, bet nekas no tā netika apēsts. Līdz pienāca brīdis padomāt arī pašām par sevi un saprast, ka mēs nevaram palīdzēt tam, kurš nevēlas izveseļoties. Mēs nevaram palīdzēt arī tam, kurš izvēlas agresiju kā veidu, ar kuru panākt sev vēlamo. Palīdzēt var tikai tam, kurš vēlas izkļūt no vides, kurā viņš ir iekļuvis. Tas nenozīmē, ka cilvēks nepaklups. Visticamāk paklups, bet jautājums ir tajā, cik otrs līdzcilvēks citam var būt kruķu vietā. Un kas notiek tad, kad cilvēks atkal kļūdās? Vai viņš saprot, ka ir kļūdījies, vai nē? Un kā var palīdzēt kādam, kurš nesaskata savā darbībā neko sliktu vai destruktīvu?

Šo sleju noteikti lasa kāds vecāks, kura bērniem ir bijuši dažādi recidīvi, to lasa arī bērni, kuru vecākiem ir vairākkārt paslīdējusi kāja. Kurā brīdī mēs atlaižam atbildības grožus un ļaujam pašam cilvēkam pieņemt savus lēmumus un tikt galā ar sekām? Kurā brīdī vecākos pārslēdzas domāšana – izraut bērnam no rokām šķēres vai atļaut vecāku uzraudzībā iegriezt pirkstā, lai bērns zina, ka ar šķērēm nevar spēlēties? Esmu tā mamma, kura izrautu šķēres no rokām. Vienreiz gan ļāvu bērnam slidināties pa slapju grīdu, sakot, ka noteikti paslīdēs un būs sāpīgi. Bērns arī paslīdēja un nokrita, un manā galvā uzreiz iedegās sliktas mammas lampiņa. Kā es tā vispār varēju? Bet kurā mirklī mēs savus bērnus un līdzcilvēkus pārstājam ietīt burbuļplēvē un atļaujam viņiem pašiem kāpt uz saviem grābekļiem? Dažreiz mums šķiet, ka mēs šos cilvēkus nosargāsim, bet, varbūt, šis mirklis mums māca vissvarīgāko – otram cilvēkam ir izvēle, un mēs nevaram to nosargāt ar savu burbuļplēvi.