Oktobris izsenis tiek dēvēts par veļu mēnesi. Jau senie latvieši šajā laikā godināja un atminējās savus aizgājušos tuviniekus, gaidot un cienājot tos. Veļu laiku latvieši turējuši par svētāko visā gadā, tas ildzis no Miķeļiem līdz Mārtiņiem. Kristīgā baznīca senāk izturējusies naidīgi pret šiem pagānu svētkiem, bet 10.gadsimta sākumā katoļi tos tomēr pieņēmuši. Katoļiem 2.novembrī ir Dvēseļu diena jeb, mums ierastākā valodā runājot, mirušo piemiņas diena. Cilvēku viedokļi ir dažādi. Vieni apgalvo, ka nepietiek tikai uzlikt svecīti, jo par dvēselēm esot jālūdz. Citi uzskata, ka pietiek pa reizei aiziet un sakopt kapu kopiņu. Ar ko mēs veļus pieminam šodien? Ar sakoptiem kapiem? Jā, bet, manuprāt, pieminēt un kādu godā turēt nozīmē viņu ne tikai ar puķēm pušķot, bet cienīt visu savu atlikušo mūžu. Ir jābūt sajūtai, ka tas ir tavs piederīgais un tu vēlies to darīt ne tāpēc vien, lai būtu vizuāli skaisti, bet arī tādēļ, ka cieni to, kurš vairs nevar būt šajā saulītē un pārmīt ar tevi siltus vārdus. Ar to visu vēlos teikt, ka arī mūsdienās tiek kultivēta mirušo godināšana – svecīšu vakarā. Svecīšu vakarā ir patīkami atrasties kapsētā un lūkoties uz sakoptajām kapu kopiņām un uz to, ka cilvēki mierīgi ar sirds siltumu iededz svecīti aizgājējam. Tā ir interesanta atmosfēra, kas valda šajā vakarā – miers, klusums, bet tajā pašā laikā – svinīgums un svētums. Bet diemžēl ir arī nepatīkamā puse. Lai gan vakars bija skaists, silts un patīkams, atradās arī tādi, kuri kapsētā bija pilnīgā ķitelī un knapi turējās kājās… Godīgi sakot, izskatījās, ka šie jaunie cilvēki pat nesaprata, kur atrodas. Tie bija jaunieši vecumā no 20 līdz 30 gadiem, tātad arī pietiekami pieauguši, lai uzņemtos atbildību par savu rīcību. Iespējams, jaunie cilvēki vēlējās nolikt kādu svecīti godinot, bet te labi iederas vecais, labais teiciens: “Gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr…” Turklāt saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu par alkoholisko dzērienu vai citu apreibinošo vielu lietošanu sabiedriskās vietās vai par atrašanos sabiedriskās vietās tādā reibuma stāvoklī, kas aizskar cilvēka cieņu, var sodīt. Šis ir cieņas jautājums, jo – vai varam kapsētu nodēvēt par sabiedrisku vietu vai tomēr tā ir svētvieta… Un cik aprobežotam jābūt cilvēkam, lai ierastos kapos stiprā alkohola reibumā un streipuļotu pa kapiem? Uzskatu, ka šādiem cilvēkiem pasākumu apmeklēt nevajag tāpēc vien, lai nedarītu kaunu sev un nebojātu noskaņu pārējiem, neņemot vērā vēl simts iemeslus, kāpēc tā nav pareizākā rīcība. Labāk tad svecīti nolikt dienā, kad esi atžirdzis, neatkarīgi, kas tā par dienu, – tam būtu lielāka nozīme. Cieni citus, un citi tevi cienīs! ◆
