Kas ir aprites ekonomika un kāpēc mums to vajag?

Aprites ekonomikas pamatā ir pieeja, ka jebkurš materiāls ir resurss un jebkas, ko esam ņēmuši no dabas vai saražojuši, jāizmanto iespējami ilgāk, – pretēji rīcībai “paņem, patērē un izmet”. Termins, iespējams, liekas sarežģīts un attiecināms vien uz pilsētniekiem, vides aktīvistiem, politiķiem vai tiem, kuri “sēž Briselē”, tomēr tā nebūt nav. Aprites ekonomika ir izvēle, kādā zemē mēs vēlamies dzīvot – pilnā ar atkritumu poligoniem vai tomēr tīrā, nepiemēslotā un nenoplicinātā? Izvēle sākas ar cilvēku.

Aprites ekonomikas cikls sastāv no patēriņa mazināšanas, lietu atkārtotas izmantošanas un sašķirotā materiāla pārstrādes.

Pašlaik Latvijā ir 11 atkritumu noglabāšanas poligoni, kā arī divi speciālie poligoni – bīstamajiem un azbestu saturošiem atkritumiem. Ikvienam poligonam ir noteikta kapacitāte, tāpēc tajos būtu jānonāk tikai tam, ko nekādi vairs nevar pārstrādāt un kam nevar dot otru dzīvi.

Kā Eiropas Savienības dalībvalsts mēs esam uzņēmušies kopējo solījumu, ka 2035. gadā poligonos nonāks ne vairāk kā 10 % no iedzīvotāju saražotajiem atkritumiem. Šobrīd atbilstoši Eiropas Vides aģentūras vērtējumam mums pastāv ļoti liels risks to nesasniegt, jo 2020. gadā šis rādītājs Latvijā bija 52,8 %.

Poligonu problēma nav tikai to faktiskā kapacitāte, bet arī to radītās emisijas, tai skaitā metāns, kas atstāj tiešu ietekmi uz klimatu. Poligons “apēd” to vietu un zemi, ko mēs varētu izmantot citādāk, efektīvāk, piemēram, lauksaimniecībai vai uzņēmējdarbības attīstīšanai. Jāatzīmē, ka Latvijā ir poligonu skaita samazināšanas plāns, proti, tagadējo 11 vietā saglabāt tikai piecus, tomēr realitātē, iespējams, visai drīz nāksies būvēt arvien jaunas atkritumu uzglabāšanas vietas. Tāpēc katram, kurš nevēlas, lai Latvija slīktu atkritumos, ir jāsniedz sava artava.

Pēc “Eurostat datiem”, Eiropas iedzīvotāji gadā rada aptuveni 220 miljonus tonnu sadzīves atkritumu (gandrīz 500 kg uz vienu iedzīvotāju). Vairāk nekā pusi no šī daudzuma – 116 miljonus tonnu – veido nepārstrādājami atkritumi.

Lai samazinātu atkritumu apjomu, kas nokļūst poligonā, un uzlabotu apritīgumu, ikviens savā ikdienā var iekļaut vienkāršus ieradumus, proti, samazināt patēriņu jeb iegādāties tikai to, kas patiešām ir nepieciešams. Lietot ilgāk, labot lietas un galu galā – šķirot.

Jāšķiro visiem, arī bērnudārzos

Lai resursi netiktu izniekoti un tiktu veicināta aprites ekonomika, nepieciešams ieviest principu, ka atkritumi jāšķiro gan iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem, gan publiskā sektora iestādēm, gan arī skolu un pat bērnudārzu audzēkņiem.

Pašlaik šķirošana ir galvenokārt lielo ražojošo uzņēmumu pienākums, noteiktām nozarēm ir ražotāju atbildības sistēmas, tāpat arī valsts nodokļu politika ir veidota tā, lai mudinātu iedzīvotājus šķirot. Dabas resursu nodoklis, kas saistīts ar nešķiroto sadzīves atkritumu noglabāšanu, tiek pārskatīts un pakāpeniski paaugstināts jau kopš 2021. gada. Turklāt paredzēts, ka šī likme tiks celta arī 2025. un 2026. gadā, ik gadu to palielinot par 10 eiro tonnā. Tas nozīmē, ka nešķirotājiem sadzīves atkritumu izvešana kļūs tikai dārgāka. Savukārt šķirojot vai samazinot sadzīves atkritumu daudzumu, iedzīvotāji savu atkritumu apsaimniekošanas rēķinu var samazināt pat par 30 %.

Līdz šim bija jāšķiro stikls un iepakojums, bet no 2024. gada 1. janvāra – arī bioloģiski noārdāmie jeb bio atkritumi. Protams, var teikt, ka reģionos bio atkritumu šķirošana jau notiek, jo daudzi privātmāju īpašnieki kompostē, un tas ir tikai apsveicami. Tomēr būtiski, lai tas ir apvienojumā arī ar plastmasas, metāla, papīra un stikla iepakojuma šķirošanu.

Ir vairāki labi piemēri, ka atkritumus atbildīgi šķiro ne tikai pilsētās, bet arī reģionos. Piemēram, Ozolniekos dalīti šķiroto atkritumu konteineru ir gandrīz tikpat daudz, cik sadzīves atkritumu konteineru. Līdzīga situācija ir arī Ropažos, kur iepretim 8000 sadzīves atkritumu konteineru ir 3100 konteineru vieglajam iepakojumam, 860 stiklam un 300 bio atkritumiem. Šāds rezultāts ir arī pašvaldības mērķtiecīgs darbs, gan izstrādājot un ieviešot noteikumus, gan izglītojot iedzīvotājus.

Sabiedrības paradumu maiņai jāsākas no mazotnes, jo tieši jaunākā paaudze dzīvos ar mūsu atstātajiem atkritumu kalniem. Lai neradītu nākamos poligonus, jau bērnudārzā jāmācās atbildīgi izturēties pret lietām un nolietoto mantiņu nevis izmest, bet, piemēram, apmainīt pret citu vai, iesaistot vecākus, ziedot labdarībai.

Savukārt vecāki bērniem var stāstīt un parādīt, kā dažādi priekšmeti var iegūt otru dzīvi, ja tie sašķiroti pareizi. Piemēram, Rīgā un Pierīgā “Creakids” pirmsskolas izglītības iestādes veido kompostu gan ārā, gan telpās, bio atkritumu noārdīšanās un kompostēšanas procesu apgūstot ar slieku palīdzību.

Kompostēšana ir veids, kā varam jēgpilni izmantot pārtikas un dārza atkritumus, pārvēršot tos dārznieka “melnajā zeltā”, nevis izmetot atkritumu konteinerā. Šī ir dubulta iespēja ietaupīt, gan samazinot izmaksas par sadzīves atkritumu izvešanu, gan netērējot naudu augu mēslojuma iegādei.

Labs komposts baro augsni, palīdz ietaupīt naudu, ko dārzu un arī balkona puķu kastu īpašnieki tērētu par veikalos nopērkamu mēslojumu. Tradicionāli ar kompostēšanu nodarbojas privātmājās dzīvojošie, taču jaunākas tendences liecina, ka arī pilsētnieki iesaistās šajā videi draudzīgajā un aprites ekonomiku veicinošajā procesā.

Arī tekstilu var šķirot un nodot bez maksas

Latvijā ir arvien vairāk iespēju nodot tekstilu pārstrādei, ievietojot to tekstila šķirošanas konteinerā. Tajā var likt visu veidu apģērbu, apavus un mājas tekstilu, piemēram, palagus, aizkarus vai dvieļus, kas pašam ikdienā vairs nav nepieciešams, taču aizvien ir labā stāvoklī.

Arī būvgružus un riepas var pārstrādāt

Aprites ekonomikas pamatprincipi paredz dažādu materiālu un produktu koplietošanu, atkārtotu izmantošanu, remontu un atjaunošanu, tādējādi pagarinot to dzīves un aprites ciklu. Aprites ekonomika tiecas pēc iespējas saglabāt un paaugstināt resursu vērtību visā dzīves ciklā.

Arī Latvijā ir parādījušies apmaiņas punkti, kuros var nodot sev nevajadzīgas lietas un pretī paņemt kaut ko noderīgu. Kā vēsta latviešu teiciens: kas vienam atkritumi, citam – zelts. Iespējams, tas, ko vēlies izmest, kādam pēc to pārstrādes var kalpot kā izejmateriāli celtniecībai vai dzīvesvietas remontam. Kāpēc noglabāt poligonos to, kas var būt vērtīgs un lietojams?

Speciālie apmaiņas punkti palīdz šo ideju, kas saskan ar aprites ekonomikas principiem, īstenot, neļaujot materiāliem nonākt atkritumos. Piemēram, Pierīgā pērn atklātajā apmaiņas punktā “Nomales” iespējams bez maksas nodot, paņemt vai apmainīt atkārtotai lietošanai derīgus būvmateriālus, remonta lietas, interjera priekšmetus, strādājošu elektrotehniku u.c. Tāpat apmaiņas punktā būvgružus var iemainīt pret grunti vai šķembām, kas iegūtas otrreizējā pārstrādē.

Lielu daļu būvniecības atkritumu var pārstrādāt. Vidēji gada laikā būvgružu šķirošanas laukumā “Nomales” tiek nodots ap 160 000 tonnu atkritumu – būvgružu, lielgabarīta atkritumu, koksnes, stikla, asfalta u. tml. No tiem aptuveni 60 % iespējams pārstrādāt. “Nomalēs” tos sašķiro, un pēc tam lielākā daļa pārtop atkārtoti izmantojamos materiālos – šķembās, augsnē u. c.

Automobiļa riepas, kas savu mūžu jau nokalpojušas, ir jānodod pārstrādei, jo to izgatavošanā pamatā izmanto naftas produktus, tekstilu un metālu. Šīs sastāvdaļas var pārstrādāt otrreizējās izejvielās, iegūstot vērtīgus resursus jaunu produktu ražošanai, piemēram, gumijas granulas. Savukārt, ja riepas gadiem atrodas zem klajas debess vai šķūnī, tad materiāls laika gaitā noveco, kļūst trauslāks un riepas kļūt nederīgas pārstrādei. Pēc tam vienīgais veids, kā no tām atbrīvoties, ir reģenerācija, sadedzinot speciālās iekārtās.

Ko var darīt valsts, pašvaldības un cilvēki?

Līdz apritīgumam mūsu valstij vēl ir krietns ceļš ejams, bet ir arī laba ziņa – saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras ziņojuma datiem 2010. gadā Latvijas apritīgo materiālu izmatošanas ātrums bija ap 1%, bet 2021. gadā tie bija jau 6 %.

Nākamais solis valsts līmenī būtu pastāvošās kārtības maiņa. Tā ir iespējama, ja sadarbība un virzība notiek visos līmeņos: valsts – uzņēmējs – cilvēks.

Valsts līmenī nepieciešams “zaļināt” nodokļus, kas var darboties dažādos virzienos, piemēram, atbalstīt uzņēmumus, kuri investē tehnoloģijās un procesos, kas mazina oglekļa dioksīda emisijas, vai tiem, kuri nešķiro vai rada palielinātu daudzumu emisiju, tiek piemērotas lielākas nodevas. Šāda rīcība varētu stimulēt ne tikai klimata mērķu sasniegšanu, bet arī valdības deklarācijā pausto ekonomikas transformāciju.

Tikmēr pašvaldības var motivēt iedzīvotājus aktīvāk šķirot, izdodot atbilstošus saistošos noteikumus, kā arī atkritumu apsaimniekošanas iepirkumos paredzēt, ka apsaimniekotājam privātmājām jānodrošina stikla, iepakojuma un bioloģisko atkritumu šķirošanas konteineri un to izvešana. Liela daļa pašvaldību, piemēram, Jūrmala, Ropaži vai Sigulda, saistošajos noteikumos jau ir nostiprinājušas nosacījumu, ka tie iedzīvotāji, kuri šķiro atkritumus, var pieteikt retāku to izvešanu nekā noteiktais minimums. Tādējādi pašvaldības var motivēt iedzīvotājus aktīvāk šķirot.

Svarīgi būtu attīstīt industrijas, kas izmanto nepārstrādājamus atkritumus kā enerģiju, jo aprites ekonomikas prioritārie mērķi ir radīt mazāk atkritumu, šķirot un pārstrādāt iespējami vairāk. Jāpiebilst, ka arī no pelniem iespējams iegūt dažādus dārgmetālus, ko atkal var izmantot ražošanā.

Lai cik banāli tas varbūt skan, mēs visi esam atbildīgi par to, kādu planētu un mūsu valsti atstāsim nākamajām paaudzēm. Valsts uzdevums ir radīt sistēmu un atbalsta rīkus, kas motivē gan uzņēmējus, gan cilvēkus rīkoties un īstenot aprites ekonomikas principus dzīvē. Tālāk gan viss atkarīgs no katra paša rīcības, tiesa, tas nozīmē domāšanas maiņu no īstermiņa vismaz uz vidēja termiņa periodu un koncentrēties uz to, ko es pats katru dienu varu darīt citādāk, lai vide apkārt kļūtu tīrāka.

Jānis Lapsa, SIA “Zaļā josta” valdes priekšsēdētājs

“BrīvBode” – videi draudzīga saimniekošana
Līga Kandele, viena no Alūksnes “BrīvBodes” organizatorēm:
“Modes kliedzienu straujā mainība un preču vieglā pieejamība rezultējas ar kilogramiem un tonnām pamestu vai izmestu priekšmetu – apģērbu, apavu, grāmatu, sadzīves priekšmetu un citu lietu, kuras vēl ir kalpošanai derīgas. Pieaugot sociāli, ekonomiski un ekoloģiski atbildīgas rīcības nozīmīgumam, pirmais jautājums, par ko aizdomājamies, ir – ko es varu darīt lietas labā? Lai pagarinātu lietu kalpošanas laiku, ar moto “Atnes savu, paņem citu” Alūksnē pirms pieciem gadiem stilistei Antrai Reismanei dzima ideja par “BrīvBodi”. Vietu, kur notiek apgērba un lietu maiņa, pulcējot visus, kuriem interesē videi un maciņam draudzīga saimniekošana. Apmeklējot pirmo pasākumu, uzreiz “pieķēros” šai idejai un iesaistījos organizēšanā.
“BrīvBode” norisinās Alūksnes sabiedrības centrā kā ikmēneša 3 – 4 stundu ilgs pasākums apģērba un lietu maiņai. Lietu, kas kalpojušas un ir gana labas turpināt dzīvi citās mājās un ko esam gatavi un nobrieduši atdot tālāk. Turklāt šajos pasākumos dalāmies ar pieredzi taupīgā saimniekošanā un pavadām laiku patīkamā sabiedrībā. Pašu radīta videi draudzīga aktivitāte.
Piecu gadu laikā esam sapratuši, ka “BrīvBode” mūsu kopienai ir noderīgs un vajadzīgs pasākums. Mūs aicina kuplināt dažādas norises ne tikai Alūksnes novadā, bet arī citviet, kur savstarpēji dalāmies peredzē. Rezultātā visi kopīgi priecājamies par brīvākiem plauktiem savās garderobēs, virtuvēs, istabās. Mainoties mēs rodam iespēju labām, bet ilgstoši neizmantotām lietām tikt pie jauniem saimniekiem. Tā ietekmējam ražošanas un līdz ar to atkritumu apjomus. Kaut vai nedaudz, bet mēs katrs. Par šīs aktivitātes noderīgumu pārliecinājušies arī Ukrainas iedzīvotāji, šāda aktivitāte viņiem ir jaunums.
Esmu modiste, un, darbojoties “Brīvbodē”, iegūstu labus izejmateriālus savai radošajai darbībai. Ir ļoti daudz apģērba, kas ir tik vien kā mazliet “jāuzbužina” vai jāpielabo, un lieta ir kā jauna. Šādi veidoju savu garderobi un palīdzu arī citām dāmām tikt pie dizaina pērlēm. Šajā ziņā “BrīvBodē” ir neaizstājams stilistes Antras Reismanes skatījums un padoms. Te iegūstu arī daudz lietu dāvināšanai, izejmateriālus dāvanu pagatavošanai un citu. Neatminos, kad pēdējo reizi pirku dziju, audumu, pogas, pērles, diegus un citu. To var teikt arī par traukiem un citām saimniecībā noderīgām lietām.
Katrā procesā ir attīstība, un arī šajā ir jāsper solis uz priekšu. Tādēļ apsveram “BrīvBodi” izveidot kā “bodīti” ar pastāvīgām telpām. Tādā veidā apģērbu un lietu maiņas punkts sabiedrībai būtu pieejams ne tikai pāris reizes mēnesī vai pasākumos, bet regulāri. Papildus apģērba maiņai būtu iespēja organizēt meistarklases, komplektējot garderobi no “BrīvBodē” pieejamā apģērba modistes un stilistes vadībā. Noderīgas būtu arī apģērbu labošanas un pārveidošanas nodarbības, dodot kādai mīļai lietai otru dzīvi. Tā mēs pamazām varam no neapdomīgas patērētāju sabiedrības pārtapt par jēgpilnu saimniekotāju vispirms jau katrs savā mājsaimniecībā.
Prieks, ka patlaban interese par šādu prātīgu un ekonomisku saimniekošanu, bezatkritumu dzīvesveidu pieaug. Aicinām interesentus pievienoties, sākot ar nelielu revīziju savā garderobē, lietu krājumos. Sākumam daudz nevajag. Kontaktinformācija atrodama sociālajos tīklos vai www.lietovelreiz.lv.”
Teksts un foto: Sandra Apine