Kad Lietuvā notika referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā, trīs dienas varēju vērot, tā teikt, lietuviešu labumus. Kā jau vienmēr, pirmajā brīdī šķiet, ka citur dzīvo labāk un skaistāk.
Kad Lietuvā notika referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā, trīs dienas varēju vērot, tā teikt, lietuviešu labumus. Kā jau vienmēr, pirmajā brīdī šķiet, ka citur dzīvo labāk un skaistāk. Gan debesis zilākas, gan mājas jaunākas un cilvēki priecīgāki. Latviski ierastā kaunīguma un pašapziņas trūkuma dēļ šķiet, ka visi mūs ir pārspējuši un mēs atkal, gribot vai negribot, no Baltijas valstīm esam palikuši tāda maza pastarīša lomā. Tomēr, braucot mājās, kāds no kolēģiem ceļojumu firmas pārstāvei ieminējās: “Ziniet, jums ceļojumi jāorganizē no ārzemēm uz mājām. Tikai uz vienu pusi. Tā ir liela vērtība – braukt uz mājām.” Es tajā mirklī domāju tāpat kā viņš.
Lietuviešiem ir labāki ceļi un laukos mājas ir bagātīgākas. Pilsētās galvenokārt tikai patriotiskie, pašmāju veikali – “T – Market”, “Minima” un “Maxima”. Katrā, pat vismazākajā ,nostūrītī ir balta baznīca un krucifiksi ceļa malās. Un ziedoši ķirši. Un tomēr ir lietas, kuras var sajust tikai mājās. Kaut vai mūsu lata un santīma smagumu un vērtīgumu. Kaut vai latviešu šokolādes garšu. Nedaudz kulturālākus autovadītājus. Saskaņotākas krāsas. Lielāku spītību un nesamierinātību.
Arī kaimiņvalstī ir ubagi un naudas lūdzēji (jāteic gan – Viļņā to ir krietni mazāk nekā Rīgā). Arī tur ir bērni, kas staigā pa ielām un lūdz naudu it kā pienam, it kā maizei, tomēr jau pēc viņu acīm var nojaust, ka ne jau bada dēļ tie ubago. Arī tur ir nabadzīgi ļaudis, sīki zemnieki, kas baidās par Lietuvas un savu nākotni Eiropas Savienībā. Un tomēr, starp šīm abām līdzīgajām – gan vēstures, gan valodas ziņā – tautām ir viena liela, vārdos nepasakāma atšķirība – paļāvība. Mums tā ir zudusi, bet lietuviešiem – vēl dzīva un, manuprāt, arī dzīvotspējīga. Kurā mirklī mums tā pazuda un kurā mirklī lietuvieši guva pārliecību, ka viņu nākotne būs labāka, ka bērni dzīvos pārticībā. Iespējams, ka to viņi guva baltajos dievnamos un lūgšanā.
Mēs atgriežamies mājās, pārbraucot Grenctāles robežu. Pa šīm dienām ir uzziedējušas ievas. Un lakstīgalas sākušas pogot. Un atkal bedraini ceļi. Rīgā – tramvaji un cilvēku pūlis. Mazpilsētā – ierastais klusums un miers. Šeit tikai vēl rudenī būs kņada ap Eiropas Savienību. Strīdi, kur eiroskeptiķis diskutēs ar pārliecināto. Un tā arī abi nevarēs konkrēti pateikt, kas būs labāk un kas sliktāk. Un tieši tādēļ man acu priekšā vēl ir kāds puisītis vienā no mazajiem vēlēšanu iecirkņiem nelielā pagastiņā. Kamēr viņa mamma ar tēti aizpildīja anketu, viņš stāvēja pie pusatvērtām durvīm izbrīnījies un nesaprašanā par daudzajiem svešiniekiem (latviešu žurnālistiem). Un tomēr drošs. Un pārliecināts, ka viņš būs laimīgs. Savās mājās.
