Gaidīšanas laiks un kā atrast savu ceļu

Pārdomas

Pašlaik ir klusais gaidīšanas laiks. Tuvojamies Ziemassvētkiem. Ceram, ka Ziemassvētki dāvās mums plašāku skatu uz dzīvi un cilvēkiem visapkārt.

Ziemassvētki tuvojas lūgti vai nelūgti. Saprasti vai nesaprasti. Katrā ziņā ar dāvanām, eglīti. Varbūt kā spoža zvaigzne pie debesīm. Mums katram ir savs svētvakars. Vēl tikai vieni gaismas vārti un Ziemassvētki atnāks pie mums katra- vieniem Saulgriežu svētki, citiem- Dieva dēla piedzimšanas svētki. Tikai nevajag noslēgt durvis uz dvēseli, apcietiniet sirdi! Tikai patiesi atvērtam cilvēkam Ziemassvētki dāvās kaut lāsīti prieka. Ir gaidīšanas laiks un tieši šajā laikā ceram uz saulaināku dzīvi, laimīgāku nākotni un patiesāku mīlestību. Tomēr daudz, ļoti daudz ir atkarīgs no mums pašiem. Jā, gads atkal tuvojas izskaņai. Aizsteidzies skrienot, lemjot, rēķinot, drudžaini iepērkoties, bet nekad neapstājoties. Un drīz pavisam drīz tumšie un gaišie brīži tiks ierakstīti vēsturē.

Apstaigāju pilsētu gan pa sniegiem, gan apejot peļķes. Dīvains laiks, ziema uzliek smagu eksāmenu ceļu uzturētājiem, sētniekiem, braucējiem un gājējiem.

Ir Adventa laiks. Kur vainagi? Tomēr ir viens pie veikala “Goba”. Nenopriecāties par tādu! Nobildēju un tālāk jau Alūksnes un Apes novada fonda logā mani sveicina eņģeļi, miera un gaismas nesēji. Kokos vēl sniegs un kuplās egles pilsētā, tostarp arī skvēriņā, visā cēlumā un reizē pazemībā gaida Ziemassvētkus. Veltīgi ar acīm meklēju eglīti pie jaunās pils un valdības mājas, bija tik jauki tajās noskatīties. Vienkārši un mīļi tās pavadīja katru braucēju nu garām gājēju. Arī pats skatītājs nejutās lieks no pārliekās greznības. Es aizgāju līdz pilsētas eglei. Acis apžilba. Eglīte arī laikam nejutās labi, no tādas greznības. Es arī nejutos piederīga savā vienkāršajā apģērbā un domām, ka nākamajā gadā, kā raksta, būs jāpievelk jostas. Vai tāpēc tāds nevajadzīgs greznums bija vajadzīgs, lai saprastu, ka tikai naudīgākie varēs turpmāk dzīvot zaļāk? Arī tagad ne katrs var aiziet līdz tūrisma un informācijas centram vēl aizstaigāt līdz eglei. Ja cilvēks iet uz veikalu, laika nav apkārt staigāt, tāpat autobusa gaidītājiem ne prātā nenāk iet skatīties egli. Lai nu šogad paliek kā ir, nejauks jau nost, darbs pielikts un nauda arī ne mazā izdota.

Paeju tālāk no egles un jautāju sev- ko darīt tālāk? Jā, daudz kas atkarīgs no mūsu pašu izraudzītajiem prātiem- pa kādu ceļu vai taciņu tie mūs vedīs. Uz kurieni vedīs? Kas sagaida turpmāk, jo gaišo prātu ķīviņos dominē praktiski vairāk savtīgas intereses, lai cik meistarīgi tās būtu slēptas. Varbūt tāpēc arī vajadzīgs gaidīšanas laiks, lai racionāli pārdomātu, kā izlietot naudu turpmāk, lai būtu labāka dzīve visiem.

Jādzīvo, protams un jāmēģina otrā viest cerību, iedrošināt katrai jaunai dienai. Jo visi esam Dieva bērni un ar priecīgu sirdi pateiksimies par katru jaunu dienu.

Vēl ir 2023. gads. Mēs dzīvojam šodien un šodienai. Mēs nevaram ietekmēt pasaules procesus, bet varam uzlabot savu dzīvi. Ar godīgu darbu, ar rūpēm par saviem tuviniekiem, savu veselību. Tik daudz neskatīties mobilajās vietnēs, bet pavērot dabu. Ar savu negribēšanu neapslāpēt labo gribu. Protams, ka nemeklēt viltus laimi alkoholā un nebraukt dzērumā. Tagad atkal savu gājienu uzsācis koronavīruss. Būsim uzmanīgi, dezinficēsim rokas un apaukstēšanās gadījumā labāk neiet cilvēkos. Mēs taču varam būt cits citam eņģeļi- gaismas avoti. Tas nemaksā nenieka, vienīgi draudzīgu uzmundrinājumu, smaidu un labu vārdu noskumušajiem. Darīt un mācīt prieku vājākajiem. Te nu jāuzteic vispirms abi sociālās aprūpes centri „Alūksne’’ un ,,Pīlādži’’, tur patiešām strādā Dieva sūtņi cilvēki- eņģeļi, sākot ar vadību, medicīnas māsām un pārējo apkalpojošo personālu. Tāpat savu „paradīzi’’ slimības gadījumā atrodam slimnīcā un gaidām kā Dieva sūtņus neatliekamo palīdzību. Tādi ir atrodami arī sociālo lietu pārvaldē un tās paspārnē paplašinātais dienas aprūpes centrs pieaugušajiem ,,Saules stars’’ un bērniem ,,Saules zaķi’’.

Patiesībā mēs varam lepoties ar savu Alūksni, novadu, kurā ir tik daudz skaista, laba. Mēs varam priecāties, ka nav kara, neciešam badu, nav plūdu nedz sniega vētru. Ko vajadzētu Jaunajā gadā? Man, piemēram, piedot vispirms tiem, kuru vairs nav. Samierināties ar likteni jo to kas bijis nevar padarīt par būs. Daļēji tas ir noticis jau šajā gadā tomēr vēl pie tā, jāpiestrādā. Aizvien vēl gribētos, lai Alūksnē būtu kāda tualete vairāk, vismaz uz Pils ielas. Sunītis rātni piestājas pie koka un pačurā. Godīgi sakot, arī vīriešiem tādā ziņā vieglāk, pati esmu redzējusi, ka kāds no viņiem aizstājas aiz koka un izdara savu vajadzību. Es nedusmojos, ko lai cilvēks dara? Tas nozīmē, ka trūkst labierīcību. Vēl ļoti sāp sirds par pamestajiem dzīvniekiem. Labi, ka ir „Astes un Ūsas’’’.. Protams, lai mazinātos vardarbība ģimenēs. Lai vairāk nemazinātos iestādes. Cik tad var? Domāsim ar savu galvu! Ne jau atbraukušie ministri izprot mūsu patiesās vajadzības. Ieteikums būtu rast norādi, kādi pakalpojumi saņemami pašvaldības ēkā, katrā ziņā, ka tur atrodas dzimtsarakstu nodaļa. Rakstu tāpēc, ka man kādi jauni cilvēki apstājušies prasīja, kur Alūksnē tāda atrodas. Jo neredzot norādi. Ļoti ceru, ka nebūs lielu trokšņu vecgada vakarā. Ņemot vērā politisko un ekonomisko situāciju valstī, netērēsim lieku naudu arī novadā. Troksnis rada nemieru vispirms suņiem un patvēruma meklētājiem, kuriem tas atgādinātu kara šausmas. Neklausīsimies tikai sliktās ziņas, kura ne vienmēr ir patiesas Pasaudzēsim sevi un savus mīļos.. Pasaule ir mainījusies, un mainās arī cilvēku domāšana, diemžēl vairāk uz slikto pusi. Klausoties sliktas ziņas katru mīļu dienu nezini ko domāt, zūd garša skaistajām. Tomēr dzīve tieši šajā nesaprotamajā pasaulē, šķiet, ļoti interesanta, arī grūta, bet vienmēr daudzsološa. Ar nosacījumu, ja tiek baudīta un lietota jēdzīgi. Bet cilvēks grib, lai viņam būtu rezervēta laime- prieks, miers. Prieku cilvēks vēl var sev sarīkot, bet ar mieru ir citādi- to ļoti ietekmē ārpus notiekošanais karš Ukrainā izšķīdināja mieru. Tas izšķīda kā medus siltā pienā. Lai vai kā Jaunais gads pienāks tāpat. Tomēr ir apjaušams, ka nākamais gads nesīs lielas pārmaiņas sabiedrībā. Tāpēc novērtēsim to, kas mums pieder, bet nekurnēsim par to, kā mums nav. Tas, kas ir, to bieži nemākam ieraudzīt un pateikties..

Lai Jaunais ir svētīgs visiem iedzīvotājiem- sevišķi medicīnas darbiniekiem, aprūpes darbiniekiem, sētniekiem, veikalniekiem, pārdevējiem preses kioskos, skolotājiem, pastniekiem, žurnālistiem, mūsu deputātiem. Mūsu draudžu ganiem. Kapu sargiem, apstāvētājiem jo mūža mājas paliek aizvien vairāk, diemžēl.

Visiem kas dzīvo bailēs un trūkst padoma, vientuļajiem, slimajiem, bāreņiem, Lai Dievs dod, ka vairāk būtu jaunu darbavietu Alūksnē un novadā. Protams, miers Ukrainā un visā pasaulē.

Aiziet dienas pa vienai vien un pirms vēl nav pienākuši Ziemassvētki, pārkāpts vecgada slieksnis padomāsim kā un kur iet, lai Alūksnē, novadā, visā Latvijā būtu dzīvot labi.

Priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu Jauno 2024. gadu! Turamies!