Mediji vēsta, ka Polijas vēsturnieki uzgājuši 2. pasaules kara bunkuru, kurā varētu būt apslēpta Krievijas ārkārtīgi vērtīgā dzintara istaba ar dārgumiem, kas pazuda kara laikā. Mans tētis, kad biju bērns, stāstīja, cik ļoti viņš gribējis kļūt par arheologu. Tajā laikā arī manī uzjundīja skati par lielu kaulu, piramīdu noslēpumu un kādu īpašu pazemes civilizāciju atklāšanu. Šādas lietas interesē daudzus cilvēkus, bet daži dodas arī savus sapņus piepildīt – legāli vai nelegāli.
Arī Alūksnes novadā ir dzirdēti stāsti par tā saucamajiem melnajiem arheologiem, kuri veic nelikumīgus izrakumus. 2013.gadā Alūksnes novada Alsviķu pagasta Asaru senkapu aizsardzības zonā tika atrasti līdz šim nezināmi senkapi. Atklājās arī tas, ka mantrači Asaru senkapus postījuši vairākas reizes. Arheologi veic sistemātiskus izrakumus, vadoties pēc izstrādātas zinātniskas metodoloģijas, ar mērķi iegūt jaunas ziņas par pagātni. Mantrači izrok vērtīgākās senlietas, un tāda darbība iznīcina pašu avotu, kas vairs nevar sniegt vērtīgas ziņas par pagātni. Arheologi pēc izrakumiem apraksta visu, kas atrasts, kādā kontekstā atrasts, ko tas var pastāstīt par pagātni, taču mantrači atrastās senlietas vai nu noliek mājās uz plaukta, vai pārdod kolekcionāriem. Tādā veidā mēs zaudējam informāciju arī par mūsu novada vēsturi.
Katram gribas būt pirmatklājējam, taču šīs pirmatklāšanas mērķi var atšķirties. Atceros, kā bērnībā apmeklēju Pilssalas estrādi un pilsdrupās pamanīju iedobi, kura izskatījās pēc alas. Apsēdos netālu un sāku uz lapas zīmēt plānu, kā tur iekļūt, ko tur varētu atrast. Par laimi, biju pārāk bailīga, lai viena pati līstu tumšā iedobē pilsdrupās, taču biju fantāzijas pilna, lai aprakstītu visu lapu ar to, ka šajā alā ir daudz dārgumu un es varētu būt pirmā, kura tos atklāj. Gan jau bērnībā mums daudziem ir līdzīgi stāsti. Ir cilvēki, kuri kļūst par arheologiem, ir tādi, kuri kļūst par mantračiem, bet ir arī tādi, kuri dzīves laikā pazaudē šo pirmatklāšanas prieku. Mēs ceļamies, jau nevēloties celties, pat neapzinoties, ka katrs rīts ir bezgalīgs pirmatklājums. Manuprāt, daudzus interesē kādu dārgumu atrašana – vai nu tas būtu kādā ejā zem Alūksnes ezera, vai arī kādā slepenā alā. Bet mums būtu arī “jāizrok” un no jauna jāatklāj sevī savi iekšējie dārgumi. Papētīsim tos un gluži kā kādu vērtīgu izrakumu attīrīsim, un nekautrēsimies izrādīt arī citiem! Katrā cilvēkā ir iekšējais skaistums, un mēs visi esam arheologi – tikai dažreiz no sevis ir jānotrauc putekļi. Un tas ir jāizdara mums pašiem, nevis pētniekiem no malas, draugiem vai mīļotajiem. Savus iekšējos dārgumus, lai cik arī dziļi būtu jārokas, mums jāatrod pašiem. Uzsāksim šo ceļu! ◆
