Kuram jāpamana mākonis?

Pēdējās dienas, pieļauju, visa Latvija atkal dzīvo līdzi kādai traģēdijai – 1. novembrī policija vēstīja par jaunas māmiņas pazušanu kopā ar šogad dzimušu mazuli. Mazulis tika atrasts par vēlu – Jelgavas apkārtnē mežā automašīnā miris. Māte vēl nav atrasta. Tā kā ar to vēl nebūtu gana, brīvdienās policija izziņoja vēl vienu līdzīgu gadījumu Rīgā. Šoreiz gan nākamajā dienā māte ar mazulīti pārradušās sveikas un veselas. Arī nupat oktobrī māte ar trīsgadīgu bērnu pazuda Krāslavā. Minēts, ka sievietei ir psihiska rakstura traucējumi. Ieguglējot, virsrakstu “Meklē prombūtnē esošu sievieti ar bērnu” var atrast teju katru gadu…

Jelgavas gadījumā mirušā zīdaiņa tēvs žurnālistiem stāsta, ka viņa dzīvesbiedre nopietni cīnījusies ar pēcdzemdību depresiju, tajā skaitā apmeklējusi ārstus un lietojusi recepšu medikamentus. Noprotams, ka liktenīgajā dienā viņa mājas atstājusi, vīram par to nesakot. Pēc tam dzīvesbiedrs pats nesekmīgi centies noskaidrot sievietes un bērna atrašanās vietu, braukājis un meklējis. Kas patiesībā noticis, to varēs uzzināt tikai tad, ja sieviete atradīsies un saņems palīdzību. Sekmīga atveseļošanās šajā gadījumā diez vai sagaidāma, jo ģimeni skārušas traģiskas neatgriezeniskas sekas…

Traģiskais notikums liek aizdomāties – bet kā es jutos laikā, kad sagaidīju savu mazuli, kāds man bija šis pēcdzemdību laiks, kādas sajūtas mani vadīja? Vai tās vienmēr bija prieka un laimes piepildītas, vai gadījās arī bažas, trauksme, nogurums, grūtsirdība… Un pats galvenais, vai līdzās bija kāds drošais plecs, kas šādos gadījumos balstīja, atviegloja ikdienas rūpes, deva padomu, uzmundrināja. Vai ikdienā bija kaut neliels brīdis, ko veltīt sev, savām vajadzībām, vēlmēm, lai pēc tam ar jaunu sparu un iedvesmu sniegtu beznosacījumu mīlestību. Pat, ja šāds plecs bija, katrai, pat vislaimīgākajai māmiņai var pienākt brīdis, kad viņa jūtas apmulsusi. Kad gaišajām debesīm sāk virsū slīdēt mākonis. Vai to iespējams pamanīt pietiekami operatīvi, lai novērstu nelaimi? Gribētos domāt, ka VAJADZĒTU pamanīt, bet, vai pamana? Un kuram būtu jāpamana? Jā, pirmkārt, dzīvesbiedram, ja tāds ir, ģimenes locekļiem, ārstam, kuru māmiņai ar mazuli vismaz ik mēnesi jāapmeklē, droši vien arī ģimenes ārstam… Jo diez vai ir tā, ka jaunā māmiņa dodas pie pediatra un stāsta par savām sajūtām, viņa tur interesējas par mazuļa veselību. Neatminos, vai kāds ārsts laikā, kad ar mazuli biežāk jāapmeklē medicīnas iestādes, būtu man pajautājis, kā jūtos. Bet varbūt tas ārstam nav jādara, viņam pietiek praktisku medicīnisku rūpju, turklāt ārā gaida rinda un nepacietīgākie mazuļi jau skaļi protestē…

Speciālisti tagad plašsaziņas līdzekļos sludina – katra desmitā sieviete pēc dzemdībām var saslimt ar depresiju un vissvarīgāk ir pievērst uzmanību jaunās māmiņas veselībai pirmajos divos mēnešos pēc dzemdībām. Bet kurš tad pievērsīs? Šis jautājums paliek neatbildēts.