Kurmītis

Stāsts

Patiesībā viņu sauca par Kasparu. Tikai visi viņu mājās dēvēja par Kurmīti. “Kurmīt, iznes netīrumu spaini! Kurmīt, nomazgā traukus! Kurmīt, sanes malku! Kurmīt, atnes no lejas akas ūdeni!” tā vien skanēja no rīta līdz vakaram.

Zēns skrēja un darīja, ko varēja. Viņam bija pilni septiņi gadi, un tādam jau vajadzēja sevi atpelnīt. Puisēns bija vājiņš un vienmēr izsalcis. Maize viņu mājās skaitījās liels kārums. Tā māte bija teikusi, kad viņš, acis nenolaidis, skatījās uz maizes kukulīti un, beidzot neizturējis, bikli pastiepa roku uz to pusi. Tūliņ viņa vaigu skāra mātes asā pļauka.

“Gaidi, kad sauks ēst, nav ko našķēties. Tik liels puika, bet nesaprot, ka maize jānopelna. Būtu labāk gājis plītij malku saskaldīt, varbūt ka šovakar atnāks tēvs. Ja būsi paklausīgs, tad izcepšu kartupeļus, ja ne, tad sēdīsim ar tēvu vien,” to teikusi, māte izstūma Kasparu ārā un aiztaisīja durvis. Zēns izgāja un, gurdi vilkdams kājas, aizgāja līdz malkas nojumei, kas turējās uz pāris stutēm. Veltīgi izmeklējies cirvi, viņš sāka dauzīt sapuvušos dēļu galus. Par laimi, atradās arī kāda pagale. Paņēmis visu klēpī, Kaspars atgriezās virtuvē. Nometis savu nesamo plīts priekšā, nolēma aiziet līdz dīķim. Viņš bija redzējis, kā citi bērni tur slido. Apsēdies uz soliņa, Kaspars iegrima pārdomās.

“Kāpēc mani saukā par Kurmīti? Varbūt tāpēc, ka man patīk rakņāties pa zemi?”

Par Kasparu viņu sauca tikai vecmāmiņa, tagad arī Leonija no kaimiņu mājas. Vecmāmiņas vairs nebija. Kasparam bija ļoti žēl, ka nebija spējis viņu nosargāt. Leonija viņu bija mierinājusi un teikusi, ka nevienam tas nebija pa spēkam, jo vecmāmiņa bijusi ļoti slima, ka pat dakteri bijuši bezspēcīgi.

Kaspars bija nedaudz nomierinājies, tomēr sevī sprieda, ka tagad viņš to noteikti varētu, jo septiņi gadi tomēr bija vairāk nekā četri, kad vecmāmiņu nobērēja.

Toreiz Kaspars iepazinās ar Leoniju, kura bija atgriezusies vecāku mājās. Leonija zēnam patika. Viņa prata smaidīt, mīlīgi noglāstīt, un, galvenais, runājās kā ar pieaugušu cilvēku. Vienmēr prasīja padomu kādā nopietnā lietā. Piemēram, kad Leonija sēja dārzu vai veidoja puķu dobi, aicināja Kasparu, kur ko sēt vai stādīt. Kaspars labprāt būtu pārgājis dzīvot pie viņas, taču Leonija paskaidroja, ka viņai nav tādu tiesību Kasparu pieņemt pavisam.

Varbūt, ka mamma labosies, vairs nedzers, arī tētis nāks mājās skaidrā, un viss būs labi… Kaspars tam lāgā negribēja ticēt. Tomēr nolēma paciesties. Viņam ļoti būtu gribējies uz laiku pārvērsties par Kurmi, vārda tiešā nozīmē, tad varētu aizrakties līdz vecmāmiņai un paskatīties, kā viņa tur jūtas. “Mēs parunātos, es pastāstītu, ka mammīte tāpat dzer. Viņa vienmēr solās, ka tā nedarīs, kad atnāk tante no bāriņtiesas. Nē, to gan viņš nestāstīs, jo tad vecāmamma bēdātos. Viņš tikai pateiktu, ka ļoti grib mācīties un dienās kļūt par dakteri, lai nosargātu Leoniju, ja viņai gadītos saslimt… Vecmāmiņa smaidītu savu rāmo smaidu un noglaudījusi galvu, teiktu, ka viņai prieks par mazdēlu.” Kaspars atvēra acis un paskatījās uz Leonijas māju. Nē, viņa vēl nebija atgriezusies no pilsētas. Jau divas dienas Leonija ciemojās pie savas krustmātes. Aizbraucot tā bija gan piekodinājusi, lai Kaspars droši meklējot patvērumu viņas mājā, ja savā miera vairs neesot. Tomēr zēns uztraucās, ka Leonija varētu neatbraukt. Mazums pilsētā darīšanu. Tur cilvēki arī pazūd. To iedomājoties, Kasparam pat asaras saskrēja acīs. Lai atvairītu drūmās domas, viņš iztēlojās, ka Leonija no pilsētas atvedusi kliņģeri, viņi sēž un dzer tēju. Kaspars stāstīs, ka izaugs liels un aizstāvēs Leoniju no visām slimībām. Leonija smiesies, tad paliks nopietna un sacīs: “Kaspariņ, ārstam ilgi jāmācās. Tev drīz paliks astoņi gadi un rudenī tev noteikti jāsāk iet skolā.”

Patiesībā jau tagad viņam vajadzēja deldēt skolas solu. Par to māte jau bija saņēmusi pārmetumu no bāriņtiesas un gandrīz jau bija ar mieru sūtīt Kasparu skolā. Taču tēvs iebilda un teica, ka puikam vispirms jānopelna nauda. “Liecies mierā, kāds no viņa strādnieks, ja tu, liels būdams, mājā nekā neatnes.”

“Turi muti, es tev saku, ka puika rīt pat sāks tīrīt no krūmiem novadgrāvi.”

“Prātiņu esi izkūkojis!”

“Kurš te, mājās, saimnieks, es vai tu?! Vai es tevi gandrīz vai no ielas nepaņēmu?”

“Kā tad, tagad es tā sliktā, pats pielipi kā dadzis, ar varu gultā ievilki. Dīci un gribēji precēt, man bija cits padomā. Piedevām vēl bērnu uzgādāji!” “Tagad es tas vainīgais, es tev liku gulties apakšā?!” Tādas sarunas viņu mājā nebija svešas, Kaspars tās zināja no galvas. Reizēm tēvs atnāca nedzēris, bija arī nauda. Tad māte cepa kartupeļus, bet tēvs, pievilcis tuvāk Kasparu, tincināja, par ko viņš dienās gribētu kļūt. Zēns bija pietiekami apķērīgs un saprata, kādu atbildi no viņa gaida. Tāpēc, piepūtis vaigus, nobēra kā zirņus: “Par bezdarbnieku, dzeršu šņabi un kaušos.”

“ Mana skola!” tēvs lepni pašķielēja uz māti.

“Par ko tu priecājies, gribi, lai aug diedelnieks? Vai man nepietiek ar tevi?”

“Nekliedz, lai puika pafantazē, patiesībā bezdarbnieks vienmēr būs paēdis, kaut vai zupas virtuvē. Vai tu plānāka paliec, ja es esmu bezdarbnieks? Šņabi iedzert nav nekāds grēks, tāpēc jau ražo un pārdod. Gudriniece tāda, pati taču arī nesmādē, tagad man brauksi virsū!”, tēvs jau pacēla balsi. Kaspars bailīgi ierāva plecos galvu. Tomēr lielāks tracis izpalika, jo māte uzlika pilnu pannu ar kartupeļiem tēvam priekšā.

Kasparam no visa tika maz, tomēr pietiekami, lai naktī negribētos ēst. Bija dienas, kad vajadzēja iztikt tikai ar maizi un ūdeni. Māte staigāja saraudātām acīm, jo tēvs nebija rādījies turpat vai nedēļu. „Ņerga tāds, meklē pats ēdamo!’’ māte iereibusi kliedza un izgrūda Kasparu pagalmā. Tādās reizēs Kaspars devās pie Leonijas un paēda. Viņš palīdzēja nokopt galdu, zēnam bija brīnums, ka viņu mājās to neviens nedarīja. Māte to uzskatīja par lieka laika tērēšanu. Arī grīdas nemazgāja. Labi, ja kādreiz izslaucīja. Atgriezies mājās, Kaspars par redzēto nekā nestāstīja. Baidījās sadusmot māti.

Metās krēsla, Kasparam gribējās ēst un auksti arī kļuva. “Kur tu draņķi paliki? Pateikšu tēvam, tad zināsi klausīt māti?! Kam man tāds krusts uzlikts? Vai es nevarēju dzīvot viena?!”, atskanēja mātes raudulīgā balss. Kaspars saausījās. Ja nu tiešām vakariņas, tad var cerēt, ka arī viņam kaut kas tiks.

Zēns iztēlojās, ka viņš virtuvē, netīro trauku kaudzē atradīs kādu bļodiņu, pieies pie katla un iesmels tāpat zupu, kausa jau nebija, pārāk dārga manta – tā vecāki uzskatīja. Ar vienu roku atbrīvos galda stūri, apsēdīsies un notrīs karoti gar biksēm, un sāks ēst. Ja būs cepti kartupeļi, tad viņam tiks vismazāk. Ja tēvs būs atgriezies, tad tie būs apēsti, ja nē, tad māte nedos. Varētu būt arī, ka būs vārīti kartupeļi, tēvs nebūs dzēris un viņš kārtīgi paēdīs.

Tad ieies istabā, tāpat nenoģērbies noliksies gulēt uz grīdas nomestā caurumainā matrača. To tēvs bija atradis kādā miskastē, tagad tas kalpoja zēnam. Vismaz bija sega, nenosakāmas krāsas gan, bet siltumu vēl turēja. Viņš ietīsies tajā. Ienāks vecāki, skatīsies televizoru, kad apniks, tēvs ievilks māti sev līdzās. Māte smiesies, ka otru bērnu viņa negribot. Lai taču ir uzmanīgāks. Tad viss noklusīs un viņi mierīgi nogulēs līdz rītam.

Kasparam ļoti gribējās, lai tā būtu. Viņš piecēlās, mazliet izstaipījās un devās mājās. Pa gabalu viņš jau dzirdēja tēva balsi. Pēc visa spriežot, viņš atkal bija dzēris. Kasparam acīs saskrēja asaras. Viņš gribēja doties uz Leonijas mājām, kad atsprāga vaļā āra durvis. Nebija šaubu, ka vecāki pamatīgi strīdējās un, iespējams, pat kāvās. Pagalmā pusplikiem stilbiem, izspūrušiem matiem, izskrēja māte un nebalsī kliedza “Viņš mani sitīs, bandīts tāds! Pats nezina, kur vazājas, bet tagad es tā vainīgā?!”, šņukstēja viņa.

“Padomā tikai, man vēl aizrādīs, cikos jābūt mājās. Kad es tevi precēju, tad gan neprasīju, ar kādiem suņiem pirms tam gulēji. Nepūt ausīs pīlītes, ka Kurmītis ir manējais. Gan jau no kāda klaidoņa, vai mazums tev viņu bija. Lai rīt no tevis te nebūtu ne smakas!” dārdēja tēva saniknotā balss.

“Klusē pats. Tavas nodzertās smadzenes jau neatceras, ka tu pats lūdzies, lai eju pie tevis. Es neprasīju bērnu, pats sagādāji. Ja vajag, ej kaut tūlīt, ņem savu izdzimteni un lasies!” kliedza māte.

“Še tev, še tev! Saņem vienreiz par visām reizēm. Mācies cienīt vīru!”

Kaspars stāvēja kā zemē iemiets. “Palīgā!” atskanēja izmisīgs kliedziens.

Nebija šaubu, ka tā bija māte. Vienā lēcienā zēns bija istabā. Paķēris turpat nomesto malkas pagali, ar visu spēku sita tēvam. Vīrietis sagrīļojās no tāda negaidīta uzbrukuma, aizsedzis seju, pa kuru sāka sūkties asinis, atkāpās atpakaļ. Taču, nenoturējis līdzsvaru, atmuguriski krita un, aizķēris galdu, no kura nogāzās televizors līdz ar lēveni netīrajiem traukiem, noslīdēja zemē.

“Kucēns tāds, tu sitīsi tēvam! Cietumā tādu, lai pūst aiz restēm,” attapusies no pirmītējā uzbrukuma, vaimanāja māte un, nometusies uz ceļgaliem ar krekla stūri, centās noslaucīt asinis no tēva pieres. Kasparam kļuva nelabi. Kaut kas kāpa kaklā un centās lauzties uz āru. Puisēns jutās nodots, lieks un pamests. Pirmo reizi Kasparam vairs negribējās dzīvot.

Nonācis pie dīķa, Kaspars skatījās, ka vienā malā tas nav līdz galam aizsalis. Viņš domāja par vecmāmiņu. “Iešu dzīvot pie viņas, divatā būs jautrāk.”

Lēnām viņš tuvojās tumšajai spraugai. Tad iebrida ūdenī. Sākumā līdz potītēm, gribēja jau spert nākamo soli. “Kaspar, puisīt, nav taču vasara, ka tu bradā pa ūdeni. Ir jau vēls un tev bija sen jāguļ. Tūlīt brien malā, saaukstēsies vēl, man nebūs palīga!” sauca Leonija ar pilnu iepirkuma somu. Tajā bija arī kaut kas Kasparam.

Viņa jau pa gabalu bija ieraudzījusi zēnu un nojauta viņa nodomu. Tagad priecājās, ka nav palikusi pilsētā vēl vienu dienu un paspējusi laikā, pirms notikusi nelaime. Šajā brīdī Kaspars viņai bija dārgākais par visu, kas viņai piederēja.

Padzirdējis Leonijas mīlīgo saucienu, zēns it kā atmodās no briesmīga sapņa. Viņu kratīja drebuļi. Leonija, paņēmusi klēpī nosalušo, izdilušo augumiņu nesa uz savu māju. Tur viņu noģērbusi, ietina pledā un savā siltajā vilnas jakā. “Kur tu tik ilgi biji? Es tevi ļoti gaidīju!” ieprasījās Kaspars.

“Kārtoju dažādas lietas,” viņa vēl negribēja atklāt, ka kārtojusi adopciju. Vēl dažas formalitātes, un Kaspars būs viņas dēls. “Jā, pavisam piemirsu, veikalā satiku tavu nākamo klases audzinātāju. Apjautājās par tevi. Pastāstīju, ka māki jau lasīt, vēl tikai jāpatrenējas skaitīt.” “Tā man padodas labāk par lasīšanu!” lepni paskaidroja Kaspars.

Pēc brīža zēns, ieģērbts Leonijas flaneļa blūzē, sēdēja blakus pie galda un dzēra karstu aveņu tēju un ēda kliņģeri.

“Leonija, es nekad tevi neatstāšu, izmācīšos par dakteri, un tu nekad neiesi projām pie vecmāmiņas.” To teicis, puisēns pieglaudās un uzticīgi ielika roku Leonijas atvērtajā plaukstā…