Deg mūža svece

Svecīšu vakaram

Deg mūža svece, cik nu ilgi šajā saulītē katram atļauts. Mēs skrienam kā vēji cauri dzīvei, un trakās steigas nogurdināti, dažreiz pat neredzam, ka no mums kā tāds sabaidīts putnēns aizskrien rīts. Tikai dzīves nozīmīgākajos brīžos atviegloti nopūšamies, ka svecē plīvo liesmiņa. Šoreiz dzīvie atvēl laiku aizgājējiem un pulcējas pie aizgājēju kapu kopiņām, lai priecētu ar pēdējiem rudens ziediem un iedegtu svecītes. Veļu ēnas tramīgi sakustas, viņi visi gaida savus mīļos radiņus, draugus, paziņas un pielej dzīvo dvēseles ar tīkamu gaismu. Dilst robežzīme starp mirušajiem un dzīvajiem. Aizgājēji neliedz mums siltumu, kas nāk no svecītēm un atmiņām. Katram aizgājējam ir savs smeldzīgs stāsts, kā viņš no zemes dzīves šķīries. Tikai svecīšu vakarā aizgājēji ciemiņus stiprina ar priecīgākām atmiņām. Viņi atceras kapu svētkus un solījumu atkal apciemot svecīšu vakarā. Bet viņi kā neviens vislabāk arī saprot mūsu nevaļu un sevišķi piedod tiem, kuri dzīvo tālu no dzimtas kapiem, jo pārvietošanās ir dārgs prieks. Tomēr viņi gaida. Gaida, kā to darīja dzīvi būdami, kad dega pašu mūža svece.

Viņi it kā caur sveču liesmiņām mums mierinot saka:

Jel neraudiet – mans sāpju ceļš ir galā,
Es upei melnajai nu pāri jau…
Es dusu klusā, aizmigušā salā,
Kur ciešanu un sāpju vairāk nav.

Vakars iešalca bērzos, Mēness caur zariem spraucās, ielās un tāltālās takās veļi satiekas. Tie uzsāka dziesmu, sasēja pagātnes tiltus. Sēžot pie loga, es dzirdu, kā vēji iezvana nakti. Bet ielās un tāltālās takās sentēvu ēnas klīst.

Mana mūža svece vēl deg. Vēl piederu zemei, vēl sāpju jūrā ir pamaz brists

Un laimes akmens arī nav vēl projām mests. Vēl diena man dota un vakara lūgšanā lūpas kust. Vēl piederu zemei, vēl sirds krūtīs pukst.

Lūdz Dievu, sirds, lūdz un nes savu krustu, lai nestundā spētu skaidrību just.

Es nezinu, kuros ceļos mana mūža svece apdzisīs un kādas miglas to apsegs. Tikai cauri rudens vējiem ejot apjaušu, ka steigā nedrīkst paiet garām arī saviem mīļajiem, lai kādreiz, stāvot pie kapu kopiņas un raugoties siltajās liesmiņās, nav jāuzdod jautājums, kāpēc tik maz dāvāju prieku, kad vēl staigāji mūsu vidū?

Deg vēl mūža svece. Vēl deg, dilst robežzīme starp mirušajiem un dzīvajiem.