Kur palika mani 50 centi?

Bija saulaina jūlija vasaras diena, kad pie manis pienāca visnotaļ izmisusi sieviete. Nedaudz vecāka par mani, mazu grābeklīti padusē un acīmredzami steidzās. Satiekoties mūsu acu skatieniem, gaidīju jautājumu par to, kurā virzienā doties, cik ir pareizs laiks vai ko tamlīdzīgu, bet tā vietā man lūdza aizdot naudu. Autobusa biļetei. Esot jātiek uz kapiem Gaujienā, tuvojas kapusvētki, nepieciešams sakopt kapiņus. Naudiņas autobusam nav. Īsi nesapratu skaidrojumu, kāpēc naudas nav, bet detaļas tobrīd nelikās arī svarīgas. Uz manu jautājumu, cik nepieciešams, sieviete nedaudz saminstinājās, līdz atbildēja – apmēram 50 centus. Mūsdienu modernajā laikmetā palaimējās, ka makā tiešām bija vajadzīgie 50 centi, jo citkārt līdzi tikai bankas karte. Naudu iedevu, un sieviete bija bezgala laimīga, pateicās, svētīja un solījās kaut kā naudu atdod. Lai nu paliek, atdot nevajag. Jutos pacilāta, abas laimīgas – es varēju palīdzēt, viņa saņēma vajadzīgo palīdzību.
Tiktāl stāsts skaists un nebūtu varbūt pat apraksta vērts – ja izdarīji labu, nelielies. Tomēr pēc dažām stundām viss mainījās, tādēļ stāstu izstāstīšu līdz galam. Sieviete turpināja cierēt pa pilsētu ar grābeklīti padusē, tikai šoreiz jau kunga prātā. Mani 50 centi nebija autobusa biļetei, bet grādīgajam. Atskatoties uz mūsu satikšanos, bija vairāki signāli, kas tomēr liecināja, ka sievietei citi nodomi, nevis doties uz kapiem. Vispirms jau sievietes minstināšanās, cik naudas biļetei īsti vajag – apmēram 50 centus? Autobusa biļete maksā konkrētu summu, nevis “apmēram”, pie tam ne 50 centus par 53 kilometru braucienu. Otrs – kapusvētki Gaujienā nebūt nav jūlijā, bet augusta vidū, šogad – 18. augustā. Meklējot naudu makā, par to iedomājos, tomēr negribēju ticēt, ka man melo. Ir taču cilvēkiem jātic.
Jāatzīst tas, ko negribu atzīt, – biju lētticīga un tieši tādēļ jākļūst piesardzīgākai. Piemānīt mani bija pavisam viegli, lai gan vienmēr sevi uzskatīju par gana gudru, lai neiekļūtu krāpnieku slazdā. Ha, tas notika ātrāk, nekā es domāju. Es nevaru būt vairs pārliecināta, ka mani jau nu gan neviens nekad neapšmauks. Mirklis neuzmanības un labas gribas, lai notiktu tas, ko nevēlies. Sieviete ar grābeklīti man ir kā mācību stunda – vienmēr būt uzmanīgai, piesardzīgai un labāk uzdot liekus jautājumus. Visādu veidu krāpniecība uzņem tādus apgriezienus kā nekad, tādēļ sevi vispirms jāsargā pašiem. Ikreiz, kad man būs kādas šaubas, atcerēšos sievieti ar grābeklīti. Viņa būs mans piesardzības etalons. 50 centi bija to vērti, lai gūtu mācību priekšdienām. Man šie 50 centi ikdienu nemainīja, bet te par tiem bija laime un prieks. Viņas problēmu atrisināja 50 centi. Tik vien… Ja vien visas problēmas dzīvē varētu atrisināt tik lēti un vienkārši.