Ieva Pētersone
Februārī ienāca Kaķa – Truša gads, tāpēc gribu dalīties savā stāstā par par pieminētajiem kaķiem
(Viņus paturu siltā atmiņā) .
Kaķu puika Sisis mājās ienāca pavisam nejauši. Man jau bija kaķu dāma Totija (tagad viņas vairs nav, 2010. gada maijā aizgāja uz labākiem peļu laukiem), ar savu vienīgo meitu Princesi. Totija un Princese pēc attiecīgas veterinārmedicīniskas iejaukšanās pēc kaķu kungiem neņaudēja, bet itin jauki un atraktīvi vadīja savas dienas pēc sava prāta, pa reizei rotaļās iesaistīdama arī mani, un dusmojās, ka es nemāku lēkt augšā, piemēram, uz skapja vai cita augstāka plaukta. Vasarā abas ar pārākumu pa logu noskatījās uz cilvēkiem, kuriem, viņuprāt, ir ļoti liels trūkums, jo nav astes. Arī uz savas sugas pārstāvjiem abas noskatījās ar zināmu nicinājumu. Atšķirīgas bija abu dāmu ēdienkartes. Tāpēc vienmēr iegādājos divējādu kaķu barību. Viņām bija sava pasaule, un pat sapņos neienāca prātā, ka tajā ielaidīs kaķu puiku. Mazu, baltu, puspliku, blusām noēstu, piepūstu vēderu, varētu sacīt, kaķu parodiju.
No kurienes kaķēns Alūksnes pansionāta pagalmā bija uzradies, grūti uzminēt. Visticamāk, ka kāds izmeta no mašīnas vai vienkārši atnesa un palaida. Bet vienu rītu viņš tur bija un, žēli ņaudēdams, prasījās pēc ēdiena un glāsta. Jānis – tā sauca iemītnieku – kaķēnu bija paēdinājis ar pienu, taču skaidri bija redzams, ka viņam ir nepieciešama ilgstoša aprūpe, lai atgūtu kaut cik cienīga kaķa izskatu, tik novārdzis un netīrs tas bija. Gudrojām, ko darīt, jo ilgi viņš nedrīkstēja uzturēties jau no tā viedokļa vien, ka varēja izplatīt slimības un, nedod dievs, vēl kaut kur nobeigtos. Mazais laikam sajuta, ka par viņu runā, pietipināja klāt un centās pieglausties, cik nu tādai radībiņai bija pa spēkam. Galvā skraidīja dažādas domas. Pārāk sīks izskatījās, turklāt pirms pāris gadiem ceļmalā atrastais runčuks bija tāda paša lieluma, tikai melns, un kādā jaukā augusta dienā mājas pagalmā pazuda. Toreiz abas kaķu meitenes viņu ilgi nepieņēma, bet, kad aprada un saprata, ka neatgriezīsies, sākās sēras, gluži kā cilvēki tās žēli skatījās pa logu un gaidīja… Sāpes norima, un dienas ritēja tālāk kaķiskā garā. Abu dāmu acīs parādījās dzīvesprieks, un droši vien pat neatcerējās, ka bijis kāds jaunskungs spīdīgā, melnā ancukā. Kāpēc jaukt kaķenēm galvu? Tikmēr kaķēns vienaldzīgu skatu gatavojās rāpties zemē no pakāpiena.
Es vēl svārstījos “par” un “pret”, kad Jānis uzrunāja mani, mudinādams ņemt pie sevis mazo bomzīti.
Tā kā mašīna brauca uz pilsētu, es, paņēmusi spalvu kamoliņu rokās, ieliku somā un atvedu mājās.
Atradenītis laikam juta, ka istabā nevar iet, un kaunīgi noslēpās virtuves tālākajā stūrī.
Sākās pats grūtākais – kaķēnu vajadzēja nomazgāt, dabūt ārā pinkas un iztīrīt acis, ar vārdu sakot, savest kaķiskā skatā. Kaķis paliek kaķis, labprātīgi ūdenī nesēdēs, lai arī cik tas būtu silts un ar dzīvniekiem domāto šampūnu ieputots. Pagāja krietns brīdis, kamēr āda dabūja elpot. Vēderiņš vēl bija pliks, tāpat spalvu nebija aiz austiņām. Toties tagad varēja redzēt blusu klājienu. Tās sūca ārā no viņa pēdējos spēkus. Kāda daļa jau peldējās netīrajā ūdenī, pāris desmitu noķēru tāpat, ar ķemmi ķemmējot. Biezajos zaros “treknās īrnieces” gluži kā zivis murdā ķērās. Arī jau nebija līdzēts, sapratu, ka priekšā ir grūts un pacietīgs darbs. Vairākas dienas kaķu puika nogulēja kurpju kastītē un no tās iznāca tikai padzerties kumelīšu tēju ar pienu un nokārtoties tualetē. To viņš iemācījās ātri. Kaķu dāmas guļasvietai netuvojās un demonstratīvi gāja tai apkārt, pa reizei iešņācās, bet ar to arī viss beidzās. Vēl pēc pāris dienām mazais jau bija kļuvis drošāks, uzpūstais vēders pazuda, arī nepatīkamā smaka izzudusi. Bija skaidrs, ka runcītis būs dzīvotājs, tāpēc steigšus vajadzēja dot vārdu. Saucu visus, kas nāca prātā, taču kaķu puika visus ignorēja, gluži tāpat kā savā laikā Totija.
Beidzot vārdu krājums bija izsmelts un gandrīz vai dusmīgi noteicu, ka saukšu viņu par Sisi. Runcītim tas patika un uzreiz atsaucās. Ticis pie vārda, ar zināmu pašapziņu, devās iekarot istabu. Kaķu meitenes saspringa un tēloja, ka ir ļoti aizvainotas. Šņāca un izbēga no istabas, ēda tikai, kad Sisis bija aizgājis gulēt kastītē. Kā vien mācēdamas ignorēja, Sisis nevarēja lepoties ar garu asti un viņam nebija pa spēkam kaut kur uzrāpties. Mazais par to nebēdājās, viņš sildījās uz palodzes saulītē. Kažoks kļuva biezāks, blusas pa to vairs nelodāja. Saņēmis vitamīnus un zāles, pamazām atkopās. Toties Totijas aste dabūja trūkties, to Sisis ar ķepu ķēra ciet. Laiks ritēja, un Sisis ņēmās spēkā. No panīkuša kaķēna izveidojās itin prāvs runcis. Abas kaķu meitenes viņu pieņēma. Tiesa, Totija vispirms parādīja savas mātes jūtas, reiz, kad Sisis nobijās no kāda trokšņa, piegāja klāt un nobučoja uz deguntiņa. Tā viņa bieži Sisi pa savai modei samīļoja, arī iepliķēja, ja darīja blēņas. Princese, kad citi redzēja, tad šņāca, bet naktī gulēja vienā guļas vietā… un sāka ēst to pašu kaķu barību, ko Sisis.
Sisis saprata, ko saku, bija ļoti runīgs un uzmanīgs. Jaungadā džentlmeniski palika kopā ar mani un neslēpās no salūta trokšņiem, abas dāmas gan (viena pati palikusi, Būbe tāpat rīkojas) ielīda nomaļākā vietā. Pats interesantākais bija tas, ka, iestājoties klusumam, visi kaķi sanāca kopā un… sabučojās.
Sisis bija ļoti rotaļīgs un draudzīgs pēc dabas. Nekad neizlaida asus nagus. Toties bija iemācījies veikli rāpties un tālu lēkt. Aste tā arī neizauga, bet tas netraucēja viņam ieķerties Totijai astē. Meitenes neaiztika, un par pēcnācējiem nebija jāuztraucas.
Sisis bija tramīgāks, atturīgāks, ja nāca sveši cilvēki. Palikusī dāma komunikablāka, viesmīlīgāka, tā māk murrāt un dažādi izrādīties. Vienīgi, ja ciemiņš uzkavējas ilgāk, vismaz runcim tā kādreiz šķita, tad viņš demonstratīvi uzlēca uz pleca, ar to parādīdams, kas te ir noteicējs.
Priecājos par to dienu, kad ienesu viņu dzīvoklī. Šis prieks nav pārdodams un nopērkams par naudu.
Reklāma