Ieva Pētersone
Pārdomas
Kapusvētku stāsts
Cik vēl ilgi šajā saulē dzīvot? Cik vēl ilgi balta taka būs? Tur jau rieta saule kvēlo, egļu audze klusēdama sauc.
Es vēl nebiju saskārusies ar nāvi. Nezināju nekā par bērēm, kapiem un kapu svētkiem. Manā klātbūtnē pieaugušie par to klusēja. Taču reiz kaimiņu tante Kristīne, sāka stāstīt par savu mūžībā aizgājušo vīru Pēteri. Esot bijis atnācis ciemos un teicis, lai tik bieži nebraukājot uz kapiem jo mājās darāmā pietiekot, viņš tāpat jūtos, ka viņa par viņu domājot. Lai ziedus atstājot arī mājai, nevis vedot visus kapiem. Es jautāju, kāpēc es neredzēju, varēja arī mani iepazīstināt. Kristīnes tante nopūtās, taču sarunu nepārtrauca un paskaidroja, ka vīrs esot atnācis sapnī. Arī citādi par sevi atgādinot, piemēram, viņš parādījies, kad gājusi ogās un aizvedis tieši uz labāko vietu, kuru viņa bija jau piemirsusi. „ Tas bija vīra gars,’’ viņa sprieda, „gaida ciemos’’. Kapu svētki jau klāt, tad arī braukšu.
Nākamajā dienā Kristīnes tante posās uz kapiem. Uzvilka jauno kleitu, iztina no ruļļiem matus, dārzā sagrieza ziedus, groziņā ielika ceļamaizi un cēli aizsoļoja uz autobusa pieturu. Mājās atgriezās vēlu, bet ļoti apmierināta. Esot aprunājusies ar vīru, satikusi citus paziņas. Jautāju vai Pēterim patika viņas jaunā kleita. Viņa atbildēja, ka patikt varot tikai dzīvajiem, taču Pēteris bijis turpat blakus. Kā viņa to zinot? Tāpēc, ka tieši uz kleitas esot nolaidies neredzēti skaists tauriņš. No tās reizes mēs bieži runājām par Pēteri un citiem aizsaulē aizgājušajiem. Reiz Kristīnes tante paņēma mani aiz rokas, sagrieza ziedus un aizveda mani uz mežmalu. Tur egļu pavēnī atradās nezināma kareivja kaps. Kristīnes tante šo kapa vietu cītīgi kopa. Viņa nezināja, kas tas par cilvēku, kādas tautības, ienaidnieks vai savējais. Viņa gāja pie cilvēka, kura dvēsele tāpat alkst mīlestību. Jautāju, kā viņa to zina? Kristīnes tante atbildēja, ka krauklis esot žēli krakšķinājis tieši no šīs puses. Tā bijusi zīme, ka jānāk šurp. Pamazām viņa ieveda šajā noslēpumainajā pasaulē.
Pati ar to ciešā saskarē nonācu tikai tad, kad nāve savā valstībā paņēma māsu. Biju aizsnaudusies, kad mani pamodināja pieskāriens pie pleca. Pie gultas stāvēja mana māsa, ģērbusies mētelī, kuru pirms nāves bija iegādājusies. Esot atnākusi ciemos. Es sapratu no kurienes māsa nākusi un apjautājos, kā viņa iejutusies jaunajā dzīvoklī. Nekas, esot paspējusi satikties ar citiem radiem, tikai miera neesot, apkārt vieni trokšņi un acīs birstot smiltis. Vaiņagam lenta atrauta. Nākamajā rītā izstāstīju mammai savu nakts redzējumu un sapratām, ka jābrauc ciemos. Tikai nesapratām, no kurienes klusā lauku kapsētā troksnis. Kad aizbraucām, tad redzējām, ka netālu uzlikts jauns piemineklis brīvības cīnītājiem. Lenta patiesi bija atrauta, jo kāds gribējis vairāk izlasīt, kurš no jauna apbērēts. Māsas tuvumu jūtu bieži, tāpat citi tuvinieki ienāk istabā. Bieži ciemos nāk brālis, sēž uz dīvāna parastajā vietā un klusu smaida, viņš mani netraucē, varbūt runcis to redz jo apguļas tieši tajā vietā. Visinteresantākais ir tas, ka brālis dod norādes, es vienkārši to jūtu, sevišķi tagad ap kapu svētku laiku. Man kļūst viegli ap sirdi, tas nekas, ka mammas un māsas kaps ir tālu, ka brālis arī guļ tālu citos kapos, Annas tantes kaps gan tepat Alūksnē, bet dvēsele ir pie manis, viņi visi ir pie manis svētkos kādus vien cilvēki svin, arī ap kapu svētku laiku. Jo nekas šajā pasaulē nezūd, tikai pāriet citā kvalitātē.
Reklāma