Ieva Pētersone
Jau izsludināta otrā kārta šai nopietnajai vakancei. Kāds noskaņojums aprūpes centrā, kad valda neziņa par to, kurš uzņemsies vadības grožus? Ir 6. jūlijs, un es arī iegriežos centrā. Varētu domāt, ka tur valda zināms haoss un īgnums. Man par lielu pārsteigumu un prieku, darbinieki nav zaudējuši optimismu. Visi strādā, tekalē kā skudras. Kā parasti svaigs gaiss, klusi un mierīgi katrs dara savu darbu.
Kā teica saimnieka atvietotājs, dežurants un citu darbu darītājs Edmunds: “Ar gana pātagu mums nav jāstāv klāt, paši zinām, kas jādara. Vadītāju, protams, vajag, lai nebaidās un nāk strādāt.”
Satiku Anitu no nodarbinātības dienesta, pati te esot uzprasījusies strādāt.
Anita pēc profesijas ir krāsotāja, bet, darot visādus darbus, tobrīd viņa apšķērēja košumkrūmu pie ēdnīcas logiem (attēlā). To darot pirmo reizi, bet, kā pati atzina, dzīvē, jāprot viss, ne tikai lampiņu ieskrūvēt. Viņa tāpat kā citi cer, ka vadītājs būs vai no pašu vidus vai no malas.
Cilvēki spriež, un domas dalās, jo nav vienalga, kā vadībā nonāks iestāde. Kādi domā, ka vajadzēja palikt Baibai, viena iemītniece pat apraudājās, ka viņas vairs te nebūs.
Bet vienu gan vēlas, lai būtu cilvēks, kurš saprot vecos ļaudis, un ir ar savu mugurkaulu.
Jā, kurš tas būs, tas vēl Augstāko spēku ziņā, bet centra apkārtne ir sakopta, zied rozes (attēlā) un ābeles auklē savu lolojumu (attēlā).
Ar cerīgu prātu, ka vadītājs būs, mājās dodos pa Miera ielu. Tur mani pārsteidz māja ar interesantiem koka darbiem (attēlā). Saimniekus neredzēju, vārti bija vaļā, acīmredzot droši, ka neviens neko neņems, tikai papriecāsies, kā šajā gadījumā bija ar mani.
Reklāma