Būt drošības saliņai

Kad mans bērniņš man pieglaužas vai prasa papūst apsistu ceļgalu – es jūtos kā šīs pasaules lielākais varonis. Tā ir apziņa, ka tu kādam esi drošā vieta, patvērums, un tāda es gribētu būt vienmēr, arī manai meitiņai pieaugot. Izaugu vidē, kurā man ļāva izpausties. Dažreiz gan mamma bija neapmierināta ar manām kārtējām modes izvēlēm, jo kā tik es neeksperimentēju ar tērpiem – man bija reperes periods, suņu ķēžu periods, melni mati… Nekad nejutos, ka mana ģimene mani tādēļ nepieņemtu. Iekšējo pasauli man patika izlikt dzejā un pusaudžu laikā vairāk interesēja uzticēties draugiem, nevis vecākiem. Un arī draugi man bija tik dažādi, tādēļ nekad nejutos neiederīga. Bija posmi, kad šķita, ka mani nesaprot, bet tādi jau uznāk visiem pusaudžiem. Augstskolas laikā, kad biju praktizējoša kristiete, manā kursā studēja arī ateisti, jogas skolotāja, hinduisma piekritēji, Zen meditācijas praktizētāji. Ne vienmēr man bija viegli viņus pieņemt.

Tas nozīmē, ka esmu uzaugusi ļoti daudzveidīgā vidē un gribu to pašu piedāvāt savam bērnam. Esmu izveidojusi domubiedru grupu un gribu aicināt ciemos ikvienu cilvēku, minoritāti un bēgļus, lai runātos, apspriestu un dalītos kultūrā. Man nav bail atvērt savas durvis plašumam, jo es savā plašumā jūtos droši ar foršajiem Apes ielas mājas kaimiņiem. Es gribu, lai mana vide arī manam bērnam māca pasaules plašumu un dzīvi. Zinu, ka visiem nevar uzticēties un ir jārūpējas par savu drošību, bet man ir paveicies pabūt dažādās valstīs un vienmēr būt drošībā. Kaut gan ir bijis arī tā, ka esmu gājusi raudādama, jo tobrīd bija ļoti bailīgi, bet es vienmēr esmu tikusi galā, atradusi ceļu un zinu, ka vienmēr atradīšu arī palīdzību, ja tādu vajadzēs. Gribētu, lai manā bērnā ienāk šis pasaules plašums un apziņa, ka viņa var manā klātbūtnē būt tik plaša, cik vēlas. Strādājot ar bērniem un jauniešiem, esmu dzirdējusi dažādas atklāsmes, kuras viņi baidās teikt vecākiem, un esmu gandarīta, ka esmu viņu uzticības persona. Bet tas nav mans nopelns, tas ir plašās pasaules nopelns, kura man ik pa brīdim ir mācījusi kļūt aizvien atvērtākai.

Mīļie vecāki, esiet saviem bērniem drošās salas, kurās viņi var saredzēt plašumu, nevis apspiedošus mūrus. Bērniem, un arī pieaugušajiem, vislielākā vēlme ir būt saprastiem, pieņemtiem. Ne vienmēr jūsu bērns tāds jutīsies šajā pasaulē, bet vismaz jums pašiem būtu jābūt šai pieņemošajai un saprotošajai vietai.