Kara laika mājas

Kas gan var būt lielāka nelaime, kā vienā mirklī zaudēt savas mājas. Bet kara laikā tā notiek, un daudziem patvēruma meklētājiem no Ukrainas par pagaidu mājām uz ilgāku vai īsāku laika sprīdi kļuvis Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas internāts. Internāta administratore Sarmīte Zilaua saka: “Sākumā nelikās, ka tas viss izvērtīsies tik nopietni un ar tādām emocionālām traumām gan viņiem, gan mums.”

Bez sadarbības nevar

Pirmie ukraiņi atbraukuši februāra beigās un tagad jau devušies prom. Pašvaldība ļoti savlaicīgi nodibināja rīcības grupu darbā ar ukraiņiem, kur iesaistīti daudzi pašvaldības darbinieki, Alūksnes un Apes novada fonds Dzintras Zvejnieces vadībā, ir izstrādāta sistēma un katrs zina, ko kurš darīs. Regulāra ir saziņa ar Zeltiņu un Annas pagastu pārvalžu vadītājām Elitu Laivu un Viju Zaķi, kur arī izmitināti patvēruma meklētāji no Ukrainas. Pašlaik internātā ir ap 60 pastāvīgo iedzīvotāju – ģimenes ar bērniem, arī jau kara laikā dzimušiem, sievietes ar bērniem, kuras vīrieši izsūtījuši, lai pašiem vieglāk karot…

Pirmajiem, kuri atbrauca ātrāk, ēdināšana notiek joprojām un beigsies līdz ar pēdējo dzīvošanas dienu, bet tos, kuri iebraukuši pēc 25 maija, baro tikai mēnesi pēc valstī pieņemtā likuma un uzturēšanās laiks ir trīs mēneši.

S. Zilaua ļoti augstu vērtē ārstu Aritas Prindules un Ārijas Bertukas attieksmi, ar kurām kopā daudz palīdzēts gan bērniem, gan pieaugušajiem. Īpašu paldies viņa saka uzņēmējam Ivaram Tīcam, kurš pieņēmis darbā vairākas sievietes, darbu ukraiņi atraduši arī kokapstrādē, autoservisos, celtniecībā. Darba vietas viņiem rastas arī bērnudārzā, sociālas aprūpes centrā “Alūksne”. “Arī mēs paņēmām darbā vienu sievieti, kura jau man ieteikusi pāris lietas, ko vajadzētu uzlabot mūsu ikdienā, tas priecē, jo paši reizēm to nepamanām. Ukraiņi ir gatavi strādāt jebkuru darbu, lai saņemtu kaut cik naudas, jo ieradušies lielākoties bez tās tādēļ, ka par nokļūšanu pāri robežai ir jāmaksā. Īpašs paldies Jonasam un Helēnai Luskjavičiem, kuri iesaistījās ar saviem resursiem un ar mašīnām viņus gādā šurp. Aigars Pepernieks, kurš rūpējas par ēdināšanu, uz Jāņiem pie ukraiņiem bija atnācis tautas tērpā, par ko viņi ļoti priecājās,” stāsta S. Zilaua.

Nebijusi pieredze

Sarmīte pēc profesijas ir sociālā darbiniece un atzīst, ka tāda sirdī ir joprojām. “Nu jau uz visu skatos reālāk, bet sākums bija emocionāli ļoti smags. Mums, internāta darbiniekiem, tā ir nebijusi pieredze, iesaistījies viss kolektīvs, un es to ļoti novērtēju. Paldies arī pašvaldībai, kas savu iespēju robežās dara visu iespējamo, lai sniegtu palīdzību patvēruma meklētājiem no Ukrainas. Zinu, ka citviet tā nav, situāciju ļoti ietekmē pierobežas tuvums. “Uzspiežot uz pareizajām pogām”, atsaucas pareizie cilvēki. Pierādās, ka tas, kurš nepalīdz savējiem, nepalīdzēs arī cittautiešiem, un ir cilvēki, kurus var uzrunāt un kuri nekad neatteiks palīdzību,” saka Sarmīte.

Viņa saka lielu paldies arī ģimnāzijas kolektīvam, saviem draugiem, kaimiņiem, kas ziedoja apģērbu, pārtiku, rotaļlietas, zāles ukraiņiem. Internātā ierīkota rotaļu istaba bērniem.

Sarmīte stāsta, ka ukraiņi internātā jūtas labi, ar vienu ģimeni, kas aizbraukusi atpakaļ, jau divas reizes sazvanījušies. “ Kad dzirdam labos vārdus arī no tiem, kuri pie mums ierodas tranzītā un pavada kaut vai tikai nakti, slavināšanu caur Dieva vārdu, kad viņi iziet pa durvīm, asaras reizēm plūst pat ļoti stipri. Ir kāds brīdis, kad vienkārši vairs nespēj… Bet paraudi, noskurinies un skrien tālāk. Skumji, ja visa dzīve ir “Maxima” maisiņā. Skatoties uz drēbju kalniem un pārticību, kādā mēs dzīvojam, tas viss vienā mirklī kļūst mazsvarīgi, jo tad, kad ir karš, tam vairs nav nozīmes,” viņa emocionāli dalās pārdomās.

Patīk acu kontakts

Sarmīte stāsta, ka ukraiņos viņai ļoti patīk acu kontakts, kas latviešiem nav raksturīgs. Viņiem ir ļoti svarīgi redzēt sarunu biedra acis. “Bieži es, lai savaldītu emocijas, noduru acis, bet viņi neturpina runāt, kamēr es neesmu tās pacēlusi. Ukraiņos ir izturības kodols un viņi kā tauta ir rūdīti. Ukrainiete, kura aizbrauca atpakaļ un ar kuru sazvanāmies, sacīja – slikti, ka brauc prom daudz ukraiņu, kuri nav kara skarti, bet labākas dzīves meklējumos. Gadās arī tādi, un tad jau arī viņu uzvedība ir citādāka. Tiem, kuri dzīvo pie mums, nav kur atgriezties, viņu mājas ir nopostītas. Taču viņi visi ir pārliecināti, ka brauks mājās, cels no jauna, tīrīs, darīs…” saka Sarmīte un piebilst, ka nācies dzirdēt dažādas, arī neglaimojošas atsauksmes par ukraiņiem, taču ar tiem, kuri dzīvo internātā, problēmu, arī ar alkoholu, nav.

Viņa stāsta, ka ukraiņi ļoti ātri cenšas apgūt pirmos vārdus latviešu valodā – “labrīt”, “labdien”, “paldies”, “uz redzēšanos”. Ļoti grib iesaistīties darbos un grib būt noderīgi. Savukārt vairāki bērni kļuvuši par mūsu bērnudārzu un skolu audzēkņiem un, kā saka darbinieki, ļoti ātri apgūst prasmes.

“Mani baida tas brīdis, kad viņiem būs jāiet prom no šejienes, un dažiem tas vairs nav tālu. Bet uz kurieni? Alūksnē ir daudz tukšu dzīvokļu, bet neviens neatsaucas. Īres maksas ir augstas un vēl komunālie maksājumi… Bet varētu taču izdarīt vienu labu darbu, ielaist cilvēkus pie sevis. Visu pasaules naudu nepaņemsi,” teic Sarmīte.