Loģiskāk – izvairīties no strīda

“Covid -19” krīze ieilgusi vairāku gadu garumā, un, šķiet, ar šo situāciju jau esam apraduši. Lielākā sabiedrības daļa pret šo infekcijas slimību vakcinējās, tā pasargājot sevi no smagas saslimšanas, bet daļa palika pie savas izvēles – nevakcinēties. Tā, protams, bija katra paša izvēle. Zinu cilvēkus, kuri sākumā kategoriski atteicās nēsāt sejas maskas, un tādēļ pat neapmeklēja veikalus cerēdami, ka šāda situācija nebūs ilgstoša. Tā vietā, lai aizsargātu sevi, aizsedzot vien elpošanas ceļus, viņi sevi pamatīgi ierobežoja – meklēja draugus vai kaimiņus, kuri no veikala piegādās pārtiku, vēlāk kļuva par bezdarbniekiem, izvēlējās neapmeklēt pieaugušo izglītības iestādes, atsacījās no kultūras pasākumu apmeklējuma un cita. Lai cik tas dīvaini nebūtu, tieši sarunās ar viņiem izpaudās vislielakā agresija. Viņi lamāja valdību un visus tos, kuri bija par vakcinēšanos, izmantoja sociālos tīklus, lai izplatītu savu vienīgo “pareizo” viedokli.

Sarunās ar atsevišķiem cilvēkiem arī man nācās uzklausīt šo atšķirīgo viedokli. Tobrīd jutos neērti, jo īsti nesapratu, kā rīkoties. Vai iebilst, pastāstot savu nostāju šajā jautājumā, vai vienkārši noklausīties, nesakot neko? Lai saruna neizvērstos agresīvos vārdu plūdos, izvēlējos otro variantu, jo sapratu, ka šim cilvēkam mans viedoklis būtībā neinteresē.

Tagad, sākoties karam Ukrainā, situācija ir līdzīga. Lielākā sabiedrības daļa par Krievijas rīcību ir informēta, situāciju izprot un agresoru nosoda, tomēr ir arī pa kādam, kurš atkal ar putām uz lūpām pauž savu “īpašo” viedokli. Vienam nepatīk, ka tagad ir liegts skatīties atsevišķus Krievijas propagandas kanālus, kas pārraidīja arī krievu filmas, citam – ka Putins rīkojas pareizi, jo Ukrainā aizstāv savas tautas intereses. Kad iebilstu un saku, ka situācija nav risināma ar ieročiem rokās, nogalinot cilvēkus un izpostot citas valsts zemi, tieku “atsēdināta” ar vārdiem “bet, ja savādāk nevar?”. Var arī savādāk, bet saprotu, ka man šim cilvēkam nav jēgas to skaidrot.

Nesen veikalā biju lieciniece, kā vīrietis pie pašapkalpošanās kasēm necenzētiem vārdiem nemitīgi kliedza uz aparatūru. Kādēļ? Tādēļ, ka viņš nemācēja ar to rīkoties. Kāds viņa paziņa vēlējās viņam palīdzēt, bet viņu apklusināt bija bezjēdzīgi.

Droši vien mēs paši pie tā esam vainīgi, ka šādās situācijās esam bezspēcīgi, neprotam agresīvo runātāju nomierināt. Iespējams, tajā brīdī, kad runāsim, arī mēs varam kļūt agresīvi, jo viņi ar savu uzskatu uzspiešanu tomēr izraisa dusmas. Tādēļ laikam loģiskāk ir izvairīties no šāda strīda. Lai pasargātu sevi, lai nekļūtu līdzīgi Putina ieviestajam režīmam Krievijā, kur nepatikas gadījumā uzreiz tiek izvērsts uzbrukums.