Kur paliks izķertais sāls, cukurs, soda?

Vai tiešām veikalos jāizpērk sāls, cukura un dzeramās soda – ar šādu jautājumu laikraksta redakcijā vērsās Jaunalūksnes pagasta iedzīvotājs Andis Birzgalis. Viņš iegriezies teju visos veikalos Alūksnē un nācies secināt, ka šo preču krājumi beigušies.

“Veikalu plaukti tukši, bet vai tiešām krīzes situācijā šobrīd sapirktais tiks likts lietā? Vienā veikalā prasīju, kas notiek, kāpēc nav sodas. Pārdevējas atbildēja, ka rīta pusē plauktā izlikušas 20 paciņas sodas un to visu nopirka viens cilvēks. Būtu zinājušas, nebūtu visu preci izlikušas. Nesaprotu vecos ļaudis, kuri šobrīd pērk vairumā un veido uzkrājumus. Pats redzēju, kā veiklā sirmgalve bija piekrāvusi pilnus ratus tikai ar sāli un cukuru. Skaļi noteicu “diezin vai savā vecumā tik daudz vairs vajadzēs”. Viņa nesaprata, ko es ar to gribētu teikt. Vai patiešām sliktākā scenārija gadījumā, meklējot patvērumu, kraus uz muguras 20 kilogramus sāls, 20 kilograma cukura un 20 paciņas ar sodu? Nē. Tas paliks noslēpts. Neticu arī, ka tie, kuri šobrīd lielos daudzumos iepērk konkrētos produktus, pēc tam ar apkārtējiem dalīsies. Nedalīsies vai arī prasīs lielu samaksu. Ja tomēr no mājām nāksies aiziet, viss sapirktais tur tā arī paliks un citi tam klāt netiks. Zināsim, ka tur ir, bet ņemt nedrīkstēsim, jo tā ir zādzība. Paši vien šobrīd ar pirkšanas māniju darām sev vien sliktu, cenas ceļas. Jāpērk tik, cik tiešām vajag patēriņam, lai tiek arī citiem. Divu stundu laikā Alūksnē izpirka divas tonnas sāls 30 kilogramu maisos. Divas tonnas! Būtu atvestas 30 tonnas, arī tās izpirktu.

Varbūt filozofija ir pavisam cita – ja nāks naidnieks, varēs atpirkties ar sāli un cukuru, ko laipni naidnieks pieņems, bet nav garantijas, ka pēc tam nenošaus tāpat. Tas ir ļaunākais, ko var iedomāties.

Savulaik man bija saimniecība. Kad nokāvu cūku, vajadzēja desmit kilogramus sāls, lai iesālītu. Vai šobrīd mums apkārt ir tik daudz saimniecību, kur audzētu cūkas? Piedodiet, nav. Laukos cilvēks izdzīvos arī bez sāls, cukura un sodas krājumiem. Izdomās citas garšvielas, ko izmantot no dabas. Panikai, manuprāt, ļaujas pilsētnieki. Kāpēc nepērk arī ziepes un citas preces. Tādus krājumus mūsu senči veidoja un tagad pažobelēs atrodam pirms gadu desmitiem noslēptas veļas ziepes. Līdzīgi bija ar mēbelēm un drēbēm, ko pirka un taupīja, jo vēlāk taču nebūs. Tā bija taupība vai krāšana? Krāja dienai, kura tā arī nepienāca.

Es ticu savām rokām – ja ar tām izdarīšu pareizi, tad izdarīšu pareizi, ja neizdarīšu, tad pats būšu vainīgs. Neesmu ticīgs cilvēks, bet jūtu, ka ir augstāki spēki un tie man palīdzēs. Dievs svētī Latviju! ”