Novadniekam literatūrzinātniekam Gunāram Bīberam – 90

Šodien 90. dzīves gadskārtu svin novadnieks literatūrzinātnieks Gunārs Bībers. Šogad viņš saņēma Mūža balvu par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā un Teātra dienas izcilības balvu – Jēkaba Dubura balvu par mūža ieguldījumu drāmas teorijas, vēstures un analīzes pētniecībā un mācīšanā vairākām studentu paaudzēm.

Paaudzēs mantotas vērtības

G. Bībers dzimis Alsviķu pagasta “Aizkalnos”. Šopavasar intervijā laikrakstam “Alūksnes un Malienas Ziņas” viņš atzina, ka lielākā vērtība, kas iedota dzīvē, ir no iepriekšējām paaudzēm mantotās īpašības – čaklums, pamatīgums, vārdu saskaņa ar darbiem, dabas svētuma izjūta, savs kaktiņš, savs stūrītis, arī pieticība, panesība, pacietība.

Viņa skolas gaitas sākās Strautiņu pamatskolā, bet turpinājās Alūksnes vidusskolā. “Varu svēti apliecināt, ka Alūksnes vidusskola pilnībā izšķīra manu tālāko likteni. Šajā laikā tur strādāja izcili skolotāji – trīs filologi, kuri bija beiguši Latvijas Universitāti neatkarības gados – skolotāja Pelēce, Lāce un Dzedonis – Endzelīna izteikts skolnieks, kuru 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju, ķīmijas skolotājs Trepšs, direktors fiziķis Priede, vācu valodas skolotāja Trepša – dzejniece Skaidrīte Kaldupe, matemātikas skolotāja Keslere un 8. klasē skolotāja Sloka mācīja matemātiku konsultācijās pēc stundām, jo pamatskolas viela bija jāiemācās tā, lai var saprast. Šie skolotāji bija brīnums, tāpēc, ka lielākā daļa no viņiem pierakstos neskatījās. Kad mācoties Filoloģijas fakultātē Universitātē, pirmo reizi biju pedagoģiskajā praksē, prakses vadītāja docente Gaile atklātajās stundās neļāva skatīties mums nevienā papīrā, es sapratu, ka mūsu skolotāji Alūksnē bijuši tālu priekšā savam laikam,” intervijā atzina G. Bībers.

No vidusskolas gadiem viņam atmiņā arī dalība teātra un literatūras pulciņā, rosīgā kultūras dzīve Alūksnē, Valmieras un Jelgavas teātru izrāžu apmeklējumi.

Par pedagoga sūtību

Tālāk sekoja studijas Universitātē un 30 gadi, ieskaitot aspirantūras un doktorantūras laiku, Universitātē Filoloģijas un Pedagoģijas fakultātē, pēc tam 20 gadus neatkarīgās Latvijas laikā Latvijas Kultūras akadēmijā no pirmās dibināšanas dienas. “Pedagoga darbs ir ārkārtīgi grūts. Universitātē ne tikai lasīju lekcijas, vadīju pedagoģiskās prakses, bet arī strādāju Rīgas skolotāju sagatavošanas kursos. Ļoti labi saprotu, ko nozīmē izglītības ministrei pārkārtot skolu sistēmu. Tik daudz jautājumu, tādu zemtekstu, par kuriem publiski pilnībā šodien ir labāk vēl nerunāt, jo tas radīs tikai domstarpības, kas ne uz ko labu nevedīs. Ir jāsaprot, ka skolotāja darbs nav tikai svēts, tajā ir tik daudz ikdienišķu rūpju un nepatikšanu. Tas nav tikai naudas jautājums vien. To varbūt nākotnē būs visvieglāk atrisināt. Mēs no Universitātes aizsūtījām uz skolu obligātus divus gadus strādāt skolotājus, kuriem nebija ne mazāko dotību, kā atklājās praksē. Ja cilvēks ir godprātīgs, jebkuru profesiju var apgūt pieklājīgi. Bet aicinājuma līmenī, protams, nē. Jo ir kas tāds, kas skolotājam tāpat kā ārstam ir dots. Varbūt skolotājam ir kādas citas dotības, bet to pilnā mērā izmantot pedagoģiskā darbā nevar.

Mani audzēkņi tagad ir vairāki kultūras teorētiķi, nerunājot par aktieriem, dramaturgiem, teātra kritiķiem. Tā ir ļoti liela bagātība. Ja tu ej uz teātri un tur spēlē četri tavi skolnieki, ar kuriem esi strādājis melnās miesās, tas ir lieliski,” tā G. Bībers.

Tradīcijām jāturpinās

“Pēdējo reizi Alūksnē biju uz kapusvētkiem pirms kādiem diviem gadiem, jo visi mūsu radi ir vai nu Alūksnes vai Zeltiņu kapos. Pilsēta ir tā saposta, ka es Alūksni šī vārda labākajā nozīmē tiešām nepazinu. Pūlējos atcerēties, kas vietās, kur staigājām, bija agrāk. Mēs taču visu Alūksni izskraidījām, jo bija tik daudz ko redzēt. Tāpat nepārtraukti notika dažādi pasākumi. Man gribētos, lai tradīcijas, kas Alūksnē kādreiz bijušas, turpinās. Lai blakus dabas un cilvēku skaistumam, čaklumam un darbīgumam zeltu un plauktu kultūras skaistums un pievilcība, jo tradīcijas ir brīnišķīgas,” sarunas izskaņā sacīja G. Bībers.