Pirms svētkiem daudzi vecāki un pedagogi ir saskārušies ar problēmu, ka nav Ziemassvētku vecīša.
Pirms svētkiem daudzi vecāki un pedagogi ir saskārušies ar problēmu, ka nav Ziemassvētku vecīša. Bet viņš ir – tepat, starp mums. Laikrakstam “Alūksnes Ziņas” pirms svētkiem izdevās sastapt kādu vecīti, turklāt sievieti, kas labprāt piekrita anonīmai intervijai par savām “vecīša gaitām”. Jūs jau saprotat – anonīmi tāpēc, lai nezustu brīnums.
“Tas bija toreiz, pirms 15 gadiem, kad sāku strādāt skolā. Kolēģi izmisīgi meklēja “vecīšus”, bet neviens nevēlējās šo lomu uzņemties. Viena skolotāja man žēlojās, ka viņai nu nekādi neizdodas kādu atrast. Jokodama teicu: “Es aiziešu!” Viņa bija tik priecīga, ka domas mainīt nevarēju. Katram cilvēkam ir talants kaut kam būt. Izrādījās, ka man ir Ziemassvētku vecīša talants,” atceras iztaujātā.
Bija pārāk sievišķīgas formas
Vecītis vienmēr gāja ciemos pie savas skolas bērniem, bet piekāpās, ja uz šo lomu pieteicās kāds vīrietis. Diemžēl pirms pieciem gadiem Ziemassvētku vecīša karjera beidzās.
“Ziemassvētku vecītis visiem saistās ar vīrieti, bet man formas ir ļoti sievišķīgas. Karjera beidzās ar kuriozu. Tas bija Žurkas gads. Piekritu būt par brīnuma nesēju klasei, kurā mācījās mans dēls. Pasitu padusē celofāna maisu, rotaļu žurku un devos iekšā. Bērni nevarēja novaldīt smieklus, ka vecītim ir tik sievišķīgas formas. Pēc pasākuma vīrs, kas arī bija pasākumā, man teica: “Nē, tu vairs nevari tēlot Ziemassvētku vecīti.” Arī dēls atzina: “Mamma, visi tevi pazina!” Pēc šī gadījuma vēl divas reizes iejutos šajā tēlā, bet vietās, kur nebija tik saprātīga publika,” viņa stāsta.
Sēdēja egļu biezoknī
Ja Salavecīšiem mainīsies figūras mode un būs pieļaujamas sievišķīgākas formas, viņa labprāt turpinās iesākto. “Pirms iznāciena nekad nedomāju runu. Man viss notika uzreiz. Kad atvēru zāles durvis, no “acīm nokrita miglas plīvurs” un es visu zināju: jutu publiku un viņu garastāvokli,” atzīst Ziemassvētku vecītis. Šim vecītim pie dāvanu dalīšanas palīgu nebija, bet pie gatavošanas gan.
“Atceros kuriozu. Bērniem bija eglītes svinības mežā. Protams, vakara gaitā paredzēta arī mana parādīšanās. Žiglā solī ar garu, baltu bārdu un mēteli aizgāju. Bija jautri, bet pienāk laiks, kad Salatētim jādodas uz savu Santa Klausa zemi. Savukārt mazajiem interesē, kur vecītis paliek! Tad nu man nācās tikpat žiglā solī, kā atnācu, aizbēgt un ilgi tupēt egļu biezoknī. Bērni ilgi mani meklēja, bet neatrada,” viņa saka.
Bērni tic brīnumam
Viņa atzīst, ka būt Ziemassvētku vecītim ir grūti, jo tērpā ir karsti un visu laiku jāuzmanās, lai nenokrīt bārda. “Toreiz vecīšiem nebija tik greznu tērpu kā tagad. Atminos, ka bārdu meistaroju no švammes. Atvieglojuma sajūta pārņēma, kad gāju projām, jo viss bija paveikts. Domāju, ka bērni netic Ziemassvētku vecītim. Viņi tic brīnumam, labestībai un mīļumam, ko viņš var nest,” viņa atzīst.
“Ja no visas sirds tic brīnumam, tad tas piepildās. Es visiem bērniem vēlu, lai viņi tam tic. Pieaugušajiem vēlu raudzīties uz dzīvi bez liekas racionalitātes,” vēl Ziemassvētku vecītis.
