Zīmīgi, ka tieši pēc Jāņiem stāstu par savu izlasīto grāmatu “Vasaras beigas”. Mēdz jau teikt, ka pēc Jāņiem vasara sāk griezties uz beigām, taču visbiežāk ir tā, ka tad vasara tikai sākas. Cerēsim, ka tā, un, ka jūs vēl varat atvaļinājuma laikā vai brīvdienās izlasīt kādu vieglāku literatūru, kam es pieskaitu arī kriminālromānus.
Labprāt izvēlos lasīt romānus, kuru autoram ir profesionāla saikne ar grāmatā notiekošo. Jo tad stāsts ir patiesāks, autors, ja tā var izteikties, “zina drēbi”. Tā ir arī šajā gadījumā. Romāna “Vasaras beigas” (šopavasar izdots “Zvaigzne ABC”) autors Anderss de la Mote, pirms kļuva par rakstnieku, strādāja Stokholmas policijā un nodarbojās ar drošības jautājumiem IT uzņēmumā. Viņa debijas romāns ar stilīgo nosaukumu [geim] iznāca 2010. gadā, un kopš tā laika de la Mote ir viens no iecienītākajiem zviedru kriminālromānu rakstniekiem. Viņu jau sāk ierindot līdzās tādiem skandināvu kriminālromānu grandiem kā, piemēram, Jusi Adlers – Olsens.
“Vasaras beigas” nu reiz ir viens īsts zviedru kriminālromāns, kura autoram izdevies ieviest jaunas vēsmas šajā tik rosīgi izmantotajā žanrā. Šī ir grāmata, kuru izlasīsiet vienā piegājienā un kuru būs grūti nolikt malā, iekams nebūs sasniegts pārsteidzošais fināls. Taču kriminālromānu pievilcīgu padara arī tāda skandināviem raksturīgā melanholija un attiecību peripetijas, kā arī veiksmīgi izvēlētā darbības vide un spēcīgi tēli.
Kādā 1983. gada vasaras pievakarē no lauku mājām gleznainajos Dienvidzviedrijas līdzenumos bez vēsts pazūd mazs puisēns. Viss ciems iesaistās pazudušā bērna meklēšanā, taču viņu atrast tā arī neizdodas. Minējumi un baumas izplatās ātri, bet nozieguma izmeklēšana noris gausi, un beigās lieta tiek slēgta bez atrisinājuma. Pēc 20 gadiem stāsts turpinās par pazudušā puisēna māsas Veronikas dzīvi, kura tā arī nekad nav varējusi atbrīvoties no mokošajām atmiņām, kas traucē pilnvērtīgi dzīvot. Viņa nolemj no jauna atgriezties dzimtajā novadā, lai atrastu atbildi uz jautājumu – kas īsti notika tovasar, pirms daudziem gadiem? Tajā vasarā, kurai tā arī vēl nav pienākušas beigas…
Grāmatā spilgti aprakstītas cilvēka emocijas, kurš pēc ilgiem gadiem atgriežas dzimtajā ciemā, un to, ar kādām acīm viņš redz savas bērnu dienu takas, no kurām savulaik gribējies aizbēgt, tēva mājas, ko ieraugām citām acīm un pat vietējo veikaliņu, kur kūkas garšo citādāk nekā bērnībā.
“Kā lai izskaidro to, ko nav iespējams izskaidrot?” jautā romāna varone. Un atbild: “Reizēm gluži vienkārši nav nevienas labas atbildes.”
