Par sirdi un ne tikai par to

Bieži vien ir dzirdēts un arī paši reizēm sakām vai tikai nodomājam, ka tam cilvēkam gan nav sirds vai arī ka sirds ir īstajā vietā. Nupat, braucot pilsētas maršruta autobusā, arī dzirdēju, ka braucēji runāja par kādu man pazīstamu cilvēku, sakot, ka tam gan ir mīksta sirds. Atgriezusies mājās, sāku vairāk padomāt, kas tad īstenībā ir tik dzīvībai nepieciešamā sirds.

Sirds(cor) ir cilvēku un dzīvnieku asinsrites centrālais orgāns, kas dzen asinis pa lielo un mazo asinsrites loku. Tā atrodas krūšu kurvī virs diafragmas.

Tomēr, par šo dzīvības avotu nerunā tikai kā par galveno centrālo avotu, to piemin arī, ja runājam par emocijām. Laikam nav dienas, kad sarunās neievij vārdu – sirds. To apdzied dziesmās, dzejā, dusmās, apzvērot mīlestību. Ja runā par gudrību, prātu, muļķību, sāpēm, prieku. Ja pēkšņi no vārdu leksikas izņemtu “sirds”, tad valoda kļūtu pliekana, tukša, auksta, bez dzīvības, tāpat kā dzīvība, kura ir, pateicoties sirdij. Ebreju izpratnē, cilvēka sirds bija arī garīguma centrs. Patiesības labad jāteic, ka šādā interpretācijā tā savu nozīmi saglabā arī šodien.

Otrs vārds, kas saistās ar sirdi, ir Sirdsapziņa. Konkrētāk runājot, sirdsapziņa ir ētikas kategorija, kas raksturo personības spēju īstenot morālo paškontroli, pašnovērtējumu; dziļākā tikumības pašrefleksija. Izpaužas gan racionālā formā, gan emocionālos pārdzīvojumos. Atklāj labā, taisnīguma, pienākuma ieaudzināšanas pakāpi, dziļi skarot cilvēka jūtas, motivāciju, pārliecību, gribu, raksturu, pat zemapziņu. Ir savdabīgs saimniecības, noteiktas sociālās vides tikumības prasību, normu principu pārstāvējums cilvēkā. Ideālā ētikā tiek traktēta kā “iekšējā es” balss, kā cilvēka tikumības jūtas. (LPE, Rīga 1987) Tieši par to vairāk runā arī Svētie raksti.

Kāda studente pateicas semināra mācību pasniedzējiem, kas smēlušies gaismu no Gaismas Radītāja un centušies pēc labākās sirdsapziņas palīdzēt noskaidrot sarežģītos jautājumus, mācot teoloģiju saviem audzēkņiem. (Svētki Teoloģijas seminārā. 2006. gads)

Sirds dziesmās, piemēram, “Muļķe sirds”, “Genoveva”, “Viss nāk un aiziet tālumā”, “Dāvāja Māriņa”, “Sens ir tas stāsts”, “Par dzelteno lapu”, “Zelta mēness, zelta sirds”. Litānija Visu svētā Jēzus sirds. Tāpat sirds tiek pieminēta dažādos tekstos: Jelgava – “Zemgales sirds”, Ziemassvētku koncerts “Klusi gavilē sirds”, Kaspars Dimiters – krusta skola jeb kliedziena attālumā no sirds. Daugavpils teātris “Vieglprātīgā sirds”. Aicina apmeklēt Sirds veselības kabinetu. Latvijas brīvībai atdotā sirds. Veselības klubs “Sirds”. Savas sirds spogulis. Varbūt, ka savas sirds spogulī ieraudzīsi to, kam ikdienas steigā esi paskrējis garām?

Viens no Edgara Alana Po visslavenākajiem stāstiem “Pukstošā sirds”. Tas ir psiholoģisks stāsts par slepkavu, kurš zaudē risku, jo viņš turpina dzirdēt sava upura pukstošo sirdi.

Alise Eka “Sirds Rasa” (R., Liesma,1993. – 96 lpp.)

Ja ar prātu spējam piedot, tas ne vienmēr iespējams ar sirdi, kuru nomāc pretrunīgo jūtu smagums. Jebkurš traips uz tavas sirds tai kavē mirdzēt spožumā kā dārgakmenim.

Sirds reliģiskajā literatūrā: “Lūgšana man ir sirds trauksme uz augšu, vienkāršs skatiens, kas raidīts uz debesīm. Neaizmirstiet: mīlestība uzvarēs, ja vien jūs lūgsieties, un jūsu sirds atvērsies. Mani bērni, lūdzieties un gavilējiet, lai jūsu sirds būtu atvērta šim brīnumam. Tam Kungam bija līdzjūtīga sirds. Jēzus zina ikvienas mātes sirds nastas. Ļaunumu aptumšotā cilvēka sirds vairs neatklāj Dieva godību.

Es nekad neesmu nožēlojis, ka reiz atvēru Viņam savas sirds durvis un nemūžam… Protams, ka tas ir tikai pirmais solis, lai sirds kļūtu par Kristus mājām.”

Visbeidzot par sirdi, kura mīlē – Jāņa Poruka dzejolī:

“Es zinu, kā roze plaukst:

Klusi, klusi!

Tā nosarkst un iemirdzas

Klusi, klusi!

Es zinu, kā mīlē sirds:

Klusi, klusi!

Tā sapņo un ilgojas

Klusi, klusi!”

Lai arī mūsu sirds ir atvērta labestībai pret sevi, līdzcilvēkiem, lai protam mīlēt un esam mīlēti!