Spogulis dvēselei: ko redzi savā atspulgā?

Spogulis – tas ir kas daudz vairāk nekā tikai stikls ar atstarojošu virsmu. Mēs uz to skatāmies ikdienā, lai pārbaudītu savu ārieni, pielabotu matu šķipsnu vai sakārtotu apģērbu. Taču vai mēs kādreiz apstājamies, lai ielūkotos dziļāk? Lai paraudzītos ne tikai uz sejas vaibstiem, bet arī uz to, kas slēpjas aiz tiem?

Kad esi viens pats un paskaties sev acīs spogulī, ko tu redzi? Vai atspulgs ataino tavu patieso būtību, vai arī tajā rādās tikai maska, kuru velc ikdienas steigā? Vai smaids, kuru dāvā apkārtējiem, ir patiesi silts un nāk no sirds, vai arī tas ir tikai pieklājības žests, kas paslēpj iekšējo nogurumu vai rūpes?

Spogulis ir nežēlīgi patiess. Tas atklāj ne tikai to, kā izskatāmies, bet arī to, kā jūtamies. Ja spogulī raugās cilvēks, kurš cīnās ar savām šaubām, bailēm vai neizlēmību, tas nereti atspoguļojas viņa skatienā. Savukārt cilvēks, kurš ir mierā ar sevi, kurš dzīvo saskaņā ar savām vērtībām, spoguļosies ar pārliecību un iekšēju gaismu.

Uzticamība – vēl viena svarīga atspulga dimensija. Vai mēs esam uzticami paši sev? Vai mūsu vārdi un darbi sakrīt? Spogulis neprasa atbildes vārdos, bet tajā var redzēt patiesību. Ja mēs dzīvojam saskaņā ar savām vērtībām, tad mūsu atspulgs būs mierpilns. Ja dzīvojam pretrunās ar savu sirdsapziņu, acīs var ielavīties nemiers.

Kad ir tā pārliecība – es TEV uzticos? Kad ir sajūta, ka pārrunātās ikdienas vai sirdslietas “neaizies” tālāk? Tad nu, ja reiz bijusi vilšanās, secinājums viens – labāk uzticies svešiniekam tālā vilciena pārbraucienā vai arī glabā visu sevī.

Tāpēc nākamreiz, kad paskaties spogulī, pajautā sev – vai es esmu tas cilvēks, kādu vēlos redzēt? Vai mans dvēseles spogulis rāda to pašu, kas es patiesībā esmu? Un ja atbilde ir ne tāda, kādu vēlētos, varbūt ir pienācis laiks kaut ko mainīt? Esi uzticams. Esi sev pieņemams.

Starp citu, šī sleja nav domāta nevienam personīgi, bet ikvienam atsevišķi. Skatoties uz to, kas notiek pasaulē, ir vērts padomāt par to, kas notiek tavā istabā, tavā sirdī un sirdsapziņā. Reizēm taču ir vērts paklusēt, paturēt pie sevis kādu otra cilvēka no sirds uzticētu sāpju stāstu.

Ir labs teiciens: “Izrādīta uzticība parasti izraisa atbildes uzticību.” (Līvijs). Cienīsim viens otra stāstu, privātumu. Nedarīsim otram to, ko paši nevēlamies saņemt pretī – tik vienkārši.