Reklāma

Rudenim piestāv dzeja

Foto: Unsplash/ attēlam ilustratīva nozīme

Kamēr pasaule trako “Covid-19” vīrusa dēļ, daloties vakcinētājos un nevakcinētajos, ierobežojumu atbalstītājos un noliedzējos, vecākos, kuri ļauj testēt savu bērnu skolā, un vecākos, kuri to uzskata par tiesību pārkāpumu, tikmēr latviešiem ir skaista tradīcija septembrī atzīmēt Dzejas dienas.

Esmu no tiem, kuri ikdienā nelasa dzeju. Atzīstot, ne bez kauna sajūtas. Taču septembrī, līdz ar drūmā un vēsā laika iestāšanos, dzeju mēdzu lasīt. Sirds siltumam, padomam un pārdomām. Ne grāmatu kalnus, bet vienu vai dažus dzejoļus dienā. Pietiek, lai būtu, ko domāt. Rudenim piestāv dzeja. Tā ir kā pāreja no aktīvās un darbīgās vasaras uz mierīgo un rāmo rudeni. Lai arī cik ļoti reizēm gribas pretoties dabas ritējumam un būt rosīgam, atraktīvam arī rudenī un ziemā, šajā laikā vajadzētu piebremzēt sevi un dzīvot mierīgāk, tā sakot, iekļauties dabas ritējumā. Tā dzīvoja mūsu senči. Mēs steidzīgajā un visu iespēju laikmetā negribam iepauzēt, palikt rāmi, bet turpināt skriet. Tad arī kaut kas var nepadoties, nesanākt, neveikties, jo ir pretstatā ar dabu. Var pazust mērķis, uz kuru skriets, vai aizskriet tam garām, vai arī pārpūlēt sevi. Varbūt šis laiks, kad pasaule mainās, ir jāizmanto, lai mainītos arī mēs. Tas varētu būt viens no šī rudens izaicinājumiem – lasīt dzeju. Sev par prieku!

Dzejā esmu vienkāršu un saprotamu lietu piekritēja, jau no skolas laikiem man patīk Imanta Ziedoņa dzejoļi. Ar jēgu un domu. Vienmēr dzejolī mēģinu atrast ko sev – ko tas man māca, liek saprast un sajust. Ja nesaprotu, par ko tas ir, tad tas nav man. Pēdējā laikā iedvesmo arī Guntara Rača dzeja, kas ir piemērota visām dzīves situācijām – gan prieka un laimes mirkļiem, gan skumju brīžiem. Tādi dzīvē arī ir. Viss nav vienmēr skaists, saulains un priecīgs. Lai arī esmu optimiste un pozitīvās domāšanās piekritēja, reizēm vajag skumt, lai varētu doties tālāk. Rudens ir piemērots laiks pārdomām. Man tas tāds noteikti būs. Esmu apņēmusies sakārtot to ideju haosu, kas mīt manā galvā, prioritārā secībā un izvērtēt, kas tad īsti būtu mans. Kas man vajadzīgs un ko man patiesībā gribas. Esmu mācīta ņemt pretim visas dzīves iespējas, ļauties tās plūdumam, jo viss notiks, kā jānotiek, bet ir arī labi zināt, ko īsti dzīvē vēlies. Jā, ne visu nākotni var saplānot, reizēm notiek, kā notiek. Man palīgs haosa sakārtošanā būs dzeja. Es ticu, ka man izdosies!

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Alūksniešiem.lv komanda.