Piedzīvot Jāņus

Kad kolēģe Agita aicināja uz nu jau kolektīva tradicionālajām Jāņu ieskandināšanas svinībām, kas skaisti sakrīt ar viņas dzimšanas dienu, un uztraucās – vai mēs braukšot, ja līs, – aizdomājos par to, cik gan dažādi Jāņi ir piedzīvoti! Protams, arī galīgi lietaini.

Piemēram, slepenie Jāņi – atminos, piecu gadu vecumā Jāņos biju saslimusi, vecmamma man neļāva iet ārā, taču vismaz nopina jasmīnu vainagu, ar kuru galvā es tā arī pie loga nolūzu. Vēlāk gan sapratu, ka tas pašu drošības labad, jo vēl astoņdesmito gadu sākumā šos latviešu svētkus svinēja klusināti. Padsmitnieku Jāņi – kad par Līgo svētku svinēšanu skaidrības īsti nav, bet galvenais ir “notīt makšķeri” no pieaugušo ballītes, veiksmes gadījumā paķerot līdzi kādu alu. Lustīgie ballīšu Jāņi – kad papardēm pušķota auto bagāžnieks tiek piepildīts ar pilnu ekipējumu gada īsākās nakts pavadīšanai, sākot ar šašliku un beidzot ar teltīm un guļammaisiem, skaļākajām skandām un “Los Amigos” kasetēm.

Tautiskie Jāņi – kad ballītes bija apnikušas un gribējās šos gadskārtu svētkus piedzīvot tā, kā to darījuši mūsu senči. Rīta rasā plūkt jāņuzāles, pīt pīpeņu vainagus, ģērbt linu kleitu, sliet pūdeli, dziedāt līgo dziesmas un sagaidīt saullēktu. Vieni no skaistākajiem šādiem saulgriežiem divtūkstošo gadu sākumā svinēti Ogres pusē, vienā no folkloristes Ilgas Reiznieces rīkotās Jāņu piedzīvošanas akcijas pasākumiem.

Izglābtie Jāņi – tā man gribētos saukt saulgriežus, kuros biju viena un spītīgi nolēmu sēdēt mājās pie televizora, taču man piezvanīja kolēģe Dace, Jāņa māte, un teica – nāc uz Glika ielas Jāņiem! Un tur tā bija – jauka, maza vakarēšana pie naksnīgā ugunskura Dacītes akordeona spēles pavadījumā. Pēc tam jau sekoja daudz citu dažādu Jāņu: Jāņi Londonas pievārtē, mācot līgo dziesmas multikulturālai kompānijai, tropisks Jāņu trīsdiennieks uz jahtas, kur alus vietā auksts baltvīns un tautasdziesmas ne prātā, Jāņu rīta sagaidīšana divatā ar māsu lauku mājās kopā ar odiem, novietojot divus krēslus iepretim austrumiem, lai nenokavētu saullēktu, un dziedot “Saule, pērkons, Daugava” ne pārāk pareizās notīs, taču tā, lai neaizmigtu…

Visos laikos piedzīvoti skaisti Jāņi vai pirmsjāņi ar kolēģiem, kuri ir gluži kā otrā ģimene, sākot no “Malienas Ziņu” šoferīša Jāņa Bondara jāņugunīm Akaviņās līdz pat šodienai, kad kopā līgojam Vaidavas krastā pie Agitas un Zigmāra.

Nav vienas pareizās svētku formulas – galvenais darīt tā, kā jūties vispatiesāk. Jāņus var piedzīvot tikai tad, ja cilvēks ir gatavs tos izdzīvot. Var uzvilkt vispareizāko “Klētī” pirktu tautas tērpu, “Iļģi” var spēlēt visīstākās līgo dziesmas, bet Jāņus nepiedzīvosi, ja dvēsele nebūs tam atvērta. Ja zini, ko gribi gaidīt, to arī sagaidīsi. Reizēm klusums un miers var būt tieši tas, kas palīdz atgūt spēkus, bet citkārt – pavisam vienkārša kopābūšana ar vienu sev mīļu cilvēku. Jāņi var būt arī iespēja atjaunoties, ieklausīties sevī un radīt pašam savus – mazus, patiesus svētkus, kas dziedē un stiprina.