Reklāma

Nejaucies, tā nav tava darīšana!

Foto: pixabay.com

Par šādām lietām ir jārunā. Reiz, kādā agrā rītā, braucot pa Alūksnes ielām, redzēju, kā apsargs no izklaides vietas iznes cilvēku, aptraipītu asinīm, noliek pretējā ielas malā zemē un atstāj. Toreiz es, neko nedarīdama, pabraucu garām un nošokējos.

Un joprojām uzskatu, ka rīkojos nepareizi. Man bija jāpalīdz. Ir bijušas arī situācijas, kad esmu iejaukusies un saņēmusi nosodījumu un apvainojumus par to. Piemēram, šovasar, kad kādā izklaides vietā pie jūras, terases malā jau ilgi pēc pusnakts manīju divus mazus bērnus. Viņi sēdēja nostāk un, ietinušies pledā, vēroja cilvēku drūzmu, kas kustējās mūzikas taktī. Savukārt es vēroju viņus. Par nepilngadīgajiem ārā ziņoju arī iestādes darbiniekiem, reakcija – nekāda. Varēja redzēt, bērni bija nosaluši un patiesi garlaikoti, jo ik pa brīdim uz koka soliņa viņi pat gulēja. Redzot, ka mazākais puisītis ik pa laikam kaut kur aiziet, ar acīm sekoju līdzi. Viņš gāja pie mammas, kura atradās turpat deju placī un bija nodevusies karstasinīgām dejām. Atraidīts un nodurtu galvu zēns atgriezās pie brāļa un turpināja gaidīt. Savukārt es neizturēju un devos pie bērniem. Apvaicājos, kāpēc bērni ir vieni un ko gaida, atbilde sekojoša: “Mēs gribam mājās, bet mamma vēl negrib. Gaidām mammu.” No dusmām sāku trīcēt, nespēju noticēt, ka tā notiek. Vaicāju, kādēļ viņi nesēž kafejnīcas iekšpusē – viņiem tas neesot ļauts. Skaidrs, ka nepilngadīgas personas tādās vietās nevar atrasties, tomēr bija jau pēdējās vasaras naktis un vējainā jūras krastmalā patiesi bija auksti pat pieaugušam cilvēkam. Savukārt bērni bija vien šortos un T-krekliņos. Paņemot mazāko puiku pie rokas, aicināju aizdoties pie mammas kopā. Saruna ar mammu bija tieši tāda, kā iedomājos, – “tie ir mani bērni, daru, ko gribu, man ir 30 gadu, viņus pieskata utt.” Noklausoties šo agresīvo monologu, uzsverot, ka bērni ir nosaluši, vēlas mājās un ka uz viņas meliem neuzķeršos, jo bērnus patiesi neviens nepieskatīja, teicu, ka ziņošu policijai, un aizgāju. Nepagāja piecas minūtes, un māte ar bērniem aizgāja…

Kā šādās situācijās vajag rīkoties? Iejaukties vai nē? Noskatīties vai pakratīt ar pirkstu? Nezinu. Tomēr, izlasot Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:baltica” rakstu, kur, lai atriebtos sievai par uzdrīkstēšanos aiziet no vardarbīgas laulības, vīrs viņu sodīja vissāpīgākajā veidā – nožņaudza abu meitu un pakārās pats, šis ir klasisks piemērs vardarbības sejai mazpilsētā, kur apkārtējie zina vai nojauš, bet klusē, nepalīdz.Vai tas ir normāli? Tāpēc tomēr aicināšu – kādu reizi drīkst arī iejaukties, palīdzēt, lai pēcāksekas nebūtu letālas. Nepaliec malā!

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt