Reklāma

“Neformālās” lasītavas

Foto: pixabay.com

Klāt rudens, un tuvojas arī gadskārtējā preses izdevumu abonēšanas kampaņa nākamajam gadam. Arī mūsu laikrakstam ir savs uzticīgo lasītāju loks, kas rūpīgi seko, lai avīze būtu pastkastītē, un abonē to uz gadu, pusgadu, ceturksni vai mēnesi. Taču arvien biežāk aizdomājos par citiem ceļiem, kā mūsu – laikraksta veidotāju – radītais produkts (jā, avīze arī ir produkts!) nonāk pie lasītājiem. Un rezultāts raisa zināmas pārdomas.

Tie, kuri laikrakstu neabonē, iegādājas to tirdzniecības vietās – kioskos, veikalos. Citi kooperējas ar kaimiņiem vai arī iet uz pilsētas vai pagasta bibliotēku un izlasa avīzi tur. Taču ir vēl arī “neformālās” lasītavas, kas spēcīgi konkurē ar bibliotēkām, un tie ir veikali ar preses izdevumu stendiem, pie kuriem pa vienam vai nelielos bariņos salipuši lasītāji un pārlapo gan jaunākos žurnālus, gan avīzes. Atzīšos, arī pati kādreiz to daru, pāršķirstot veikalā pie preses izdevumu stenda kādu žurnālu, bet tā nav regulāra prakse.

Pirms apmēram mēneša, ieejot kādā no Alūksnes veikaliem, pie preses izdevumu stenda pamanīju sievieti, kura nesteidzīgi lasīja “Alūksnes un Malienas Ziņas”. Veikalā pavadīju ilgāku laika sprīdi un tā kā pircēju tobrīd bija diezgan daudz, bija jāstāv arī rindā pie kases. Sieviete joprojām lasīja laikrakstu un palika to darīt arī tad, kad gāju ārā no veikala. Kā noprotu, izlasīja diezgan rūpīgi, ne jau tikai ielūkojās sludinājumu lapā un pārskatīja līdzjūtības. Tātad bija tomēr, ko lasīt…

Vai veikalā, piemēram, pērkot maizi, tūlīt arī sākam ēst kukulīti? Vai atveram konfekšu kasti un uz karstām pēdām notiesājam kādu konfekti? Vai arī nokožam gabaliņu desas un tikai tad norēķināmies par pirkumu pie kases? Nē. Avīze diemžēl šajā ziņā ir neaizsargāts produkts, tiesa, daļa glancēto žurnālu ir iepakojumā.

Reiz par šo tēmu runājām ar kādu paziņu, kura ironizēja, ka mēs jau dzīvojam komunismā, jo mūsu radīto produktu lasītāji saņem par brīvu, laikrakstu nepērk, bet ar tā saturu iepazīstas, avīzi izlasot veikalā. Taču viņai bija izpratne par to, ka arī avīze ir prece, kā radīšanā ir ieguldīts darbs, resursi, un tas viss maksā!

Būtu jau naivi cerēt, ka šeit rakstītais mudinās cilvēkus mainīt savus paradumus, un tie, kuri avīzi izšķirsta veikalos vai kioskos, pēkšņi sāks to pirkt vai abonēt, jo avīze nav pirmās nepieciešamības prece. Taču vairāk cieņas un izpratnes no šo “lasītāju” puses gribētos gan, jo mēs, laikraksta veidotāji godprātīgi strādājam, lai avīze nonāktu pie sava lasītāja, un darīsim to arī turpmāk.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt