Reklāma

Bradājot kopienas dārzā…

Foto: pixabay.com

Plašu rezonansi Latvijā radījis notikums Bruknas muižā, kur, veicot pārbaudes biedrībā “Kalna svētību kopiena”, kas darbojas Bruknas muižā Bauskas novadā, konstatēti bērnu tiesību pārkāpumi. Konstatēts, ka nepilngadīgie, kuri uzturas muižā, tiek nodarbināti lauku darbos nesamērīgi ilgi, bet gadījumā, ja bērns nav izpildījis noteikto dienas normu, darbs turpinās arī nakts stundās. Pārkāpumu gadījumā viens no soda veidiem bijis pārtikas devu ierobežošana – bērni spiesti pārtikt no maizes un ūdens. Saņemtas ziņas arī par vairākām fiziskas un emocionālas vardarbības epizodēm. Tomēr biedrības “Kalna svētību kopiena” vadītājs, prāvests Andrejs Mediņš noliedz lielāko daļu pārkāpumu, saistībā ar kuriem Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija ierosinājusi pārbaudes lietu.

Saistībā ar notikušo – nevienu neaizstāvu. Neesmu ne soģe, ne advokāte, arī par ticīgo mani var nesaukt. Neesmu bijusi tur klāt. Neesmu piedzīvojusi tādu dzīvi. Zinu vien to, ka pašai kā žurnālistei ir nācies saskarties ar tēmu, kura arī noteikti sasniegtu plašāku sabiedrības daļu. Tēma bija saistīta ar nepilngadīgajiem, ar iestādi, kur tie uzturas, un pārkāpumiem. Tomēr viens no faktoriem, kas mani apstādināja raksta tapšanas procesā, bija tas, ka pierādījumu tam visam bija maz. Turklāt, ja tas saistīts ar psiholoģiskiem traucējumiem un nepilngadīgajiem, vēl jo vairāk ir grūti saprast lietas būtību. Es sapratu, ka nav iespējams iejaukties lietā, kura nav pierādāma, jo ir tikai viedokļi. Esmu vienmēr iestājusies par taisnību, par to, ka ir jāsargā, jāaizstāv vājākie un ka cilvēkam vienam otram ir jāpalīdz.

Bet ir jāatceras, ka ir tādi cilvēki, kuri tiek no purva ārā ar savu spītu un neatlaidību. Viņi izdzīvo, pateicoties tiem cilvēkiem, kurus satiek savā dzīves ceļā. Un ir cilvēki, kuri, pazaudējot sevi, ieslīgst alkohola varā vai citā atkarībā, nonāk cietumā. Smagi, ja cilvēks pazaudē sevi. Vēl smagāk, ja viņš vairs nespēj atrasties. Tāpēc es ticu, ka šie cilvēki būtu bijuši laimīgi, ja būtu nonākuši tādā Bruknas kopienā ar Mediņu. Tur uzņem, palīdz tieši tādiem, kuri ir pazaudējušies.

Tas ir koks ar diviem galiem. Sabiedrība nepieņem tādus, kuri ir pazuduši. Nosoda, pamet, atstumj. Bet tad, kad ir vieta, kur šiem cilvēkiem būt, pat ja tā nav zelta pils un pat ja tiešām smags darbs ir tā pamatā, tad atrodas soģi, kuri arī to vēlas sabradāt. Labi vai slikti, bet es uzskatu, ka viss nāk caur grūtībām, smagu darbu, un tas, šķiet, šobrīd ir lielākais pārmetums Bruknas kopienai.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt