
Jau 34 gadus janvāris Latvijā saistās ar vārdiem barikāžu laiks. Enciklopēdijas par šo laiku saka šādi: “Barikādes bija nozīmīgs tautas pašapziņas un gribas izpausmes brīdis, kad cilvēki bija apņēmības pilni nosargāt savu zemi un brīvību. Tā bija nevardarbīgās pretošanās izpausme, masveidīga gatavība aizsargāties bez ieročiem, kad, Latvijas Tautas frontes aicināti, cilvēki izveidoja barikādes apkārt stratēģiski svarīgiem objektiem Rīgā un citur Latvijā. Pateicoties plašajai sabiedrības iesaistei, Latvijas Komunistiskās partijas centieni pārņemt valstī varu izgāzās. 1991. gada janvāra barikādes ir būtiska Latvijas vēstures daļa, un tās uzskatāmas par izcilu starptautiskas nozīmes nevardarbīgas pretošanās piemēru.”
Liela daļa jaunākas paaudzes cilvēku šo spriedzes pilno barikāžu laiku zina tikai pēc vēstures stundās dzirdētā, un enciklopēdija vien šeit nepalīdzēs. Ir izaugusi jauna paaudze, kurai padomju laiki, trešā Atmoda un dziesmotā revolūcija, barikāžu laiks ir neizprotama vēsture. Taču šī ir pietiekami tuva pagātne, lai atšķirībā no trimdas laikiem, kuru liecinieku mūsu vidū diemžēl vairs nav tik daudz, būtu iespējams uzklausīt dzīvu līdzcilvēku liecības un izzināt mājinieku stāstīto. Izmantojiet šo iespēju pajautāt!
Tiem, kuri 1991. gada notikumus piedzīvoja paši, turklāt apzinīgā vecumā, katram ir savs stāsts – par emocijām, vienotību, bailēm un galvenais – par cerībām. Arī laikraksts ir šo stāstu uzklausītājs un dokumentētājs, un būtu ilgi jāskaita, cik daudz tādu kopš 1991. gada publicēts. Sākot ar pašu redakcijas darbinieku klātbūtni Barikādēs un tiešajām reportāžām, kuras laikā, kad žurnālistiem nebija nekādu saziņas līdzekļu, kā vien telefons, un pat to šajās trauksmainajās dienās nebija droši lietot. Un turpinot ar ik gadu publicētajiem Barikāžu atceres stāstiem, kuru noskaņa mēdz mainīties, nokļūstot uz mūsdienu notikumu fona. Diemžēl mūsdienās daudzi barikāžu cilvēki uzdod šo retorisko jautājumu: vai tamdēļ mēs toreiz barikādes Rīgā cēlām, lai… Un tad seko ne viena vien vilšanās, ko nācies piedzīvot tagad, neatkarīgās Latvijas laikā. Tās Latvijas, par kuras brīvību šie cilvēki pirms 34 gadiem bija gatavi atdot savu dzīvību, un daži arī atdeva…. Vai tamdēļ, lai valdības vīri lidotu lepnos avioreisos, lai piedzīvotu “Rail Baltica” kaunpilno shēmošanu, gadiem brauktu pa bedrainiem ceļiem vai pensionāri pie veikala kases rēķinātu, vai šomēnes sanāks sviestam… Nē, ne tamdēļ. Barikāžu aizstāvji iestājās par brīvību kā galveno priekšnoteikumu, lai īstenotu un aizsargātu visu mūsu nācijai būtisko, tostarp arī cilvēka cieņpilnu dzīvi.
Lai vai kā, 1991. gada janvāra barikāžu nozīme ir nepārvērtējama. Lai ko teiktu skeptiķi, cilvēku nesavtīgā un, galvenais, patiesā vienotība, gatavība pašuzupurēties vēl šodien pilda degvielas funkciju tam dzinējam, kurš uztur ticību latviešu nācijas spējai izdzīvot vispostošākajās pasaules vētrās. Bez barikādēm mūsu vēsture būtu krietni nabadzīgāka.
Reklāma