Reklāma

Par ko tu skumsti, par ko es skumstu?

Foto: Unsplash/ attēlam ilustratīva nozīme

Skumjas laikam apciemo ikvienu cilvēku. Skumjas neizvēlas ne laiku, ne dzimumu, ne arī vecumu un izglītību. Tās atnāk neaicinātas. Daļai cilvēku tās atnāk rudenī.

Arī man tās ir pazīstamas. Pēc kārtējā skumju uzplūda sāku domāt, kas tad ir skumjas, ko tās cilvēkam dod? Skumjas ir īpašs dvēseles stāvoklis. Parasti tās saistās ar kādu zaudējumu, ilgām pēc nesasniegtā. Rudenī žēl vasaras, žēl, ka aizlido putni, koki zaudē košumu. Ir skumji, ja pieviļ cilvēki, ja vakari atnāk vientulīgi. Skumjas kā lietus lāses apņem dvēseli un laužas uz āru ar asarām. Tomēr tieši skumjas sakārto, attīra. Tieši skumjās rodas labākās ieceres. Prieks ir jānopelna. Mācoties skolā, man to bieži atgādināja fizikas skolotājs. Vai mēs priecātos par Ziemassvētkiem, ja pirms tam neskumstu par īsajām dienām un garajiem vakariem? Kas gan tie būtu par Ziemassvētkiem, ja viss ziedētu? Vai varētu dzīvē novērtēt labo, ja nebūtu skumju? Izpaliktu gaidīšanas, cerēšanas un došanas prieks. Izpaliktu prieks par pirmo sniegpārslu., svecīti egles zaros, piparkūku smaržu, tikšanās ar mīļoto cilvēku. Skumjas, tāpat kā pelēkā krāsa, ir pirmavots krāsainībai, atgriešanās iespējai, gaismai.

Tikai pelēcīgumā var ienākt cita krāsu gamma. Tikai no pelēkām debesīm var sagaidīt sauli, tikai no pelēkiem kokiem- jaunus briestošus pumpurus; no pelēkās zemes- zaļu zāli un ziedus. Tikai caur skumjām cilvēkā atkal iedzirkstas prieks.

Novembris ir gada skumju un pelēcīguma pirmavots, taču tieši šis mēnesis ir viens no vērtīgākajiem. Tāpēc, ka tas ir vistumšākais pirms lielā Ziemassvētku brīnuma.

Piekrītu, ka skumjas ir dažādas. Tomēr tās nav bezcerīgas, tās ir kā mirklis mūsu dzīvē. Psihologi saka, ka skumjas izraisa kāds personīgi nozīmīgs zaudējums. Tā ir veselīga reakcija uz dzīves situāciju. Tomēr skumjās, grūtsirdībā cilvēks parasti nezaudējot perspektīvu.

Ir sācies rudens. Tumšo dienu un garo nakšu laiks. Mierināsim sevi ar domu, ka atnāks baltais miers. Atnāks ar svecītēm Adventa vaiņagā, svētku eglītēs. Kokos pumpuri auklēs dzīvību jaunam pavasarim. Tā domājot skumjas pagaist un ielūdzu ciemos prieku. Tagad tas katru rītu kā putnēns uzspurdz debesīs.

Es paveru logu un raugos kā tas aizlido.

Tad kā pūkaini kamoliņi pavisam silti aizveļas sapņi,

Tie piepilda ielu un ripu ripām aizveļas tālāk.

Vakarā atgriežas noguris prieks,

Ar pēdējo saules staru atlido sapņi.

Tikai prieks vairs nav mazs,

Un sapņiem izauguši spārni…

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Alūksniešiem.lv komanda.