Ieva Pētersone
Mātei
Mums ir māte Latvija, māte Latgale, Dieva Māte Marija. Tas norāda, ka tieši mātes vārdam jāizsaka pateicība Mātes dienā. Tikai mīlestība spēj piedot, citas tādas mīlestības nav.
Aiz loga šalc vējš. Māte atnāk pāri gadiem un noglāsta. Sirdī ieplūst siltums un miers. Aizveru acis un jau miega pilna saku: “Paldies, māmiņa, ka tu neaizmirsti!”. Rīts atnāk ar saules pielietu pagalmu. Pāri visam kā gaismas un dzīvības apliecinājums stāv mātes Mīlestība. Ja māte ir dzīva, tad var aiznest ziedus, apskaut, pateikt mīļu vārdu. Kaut pa telefonu parunāties, kartīti aizsūtīt. Māte vienmēr sapratīs. Manas domas kavējas arī pie tām mātēm, kuru vairs nav, arī par savējo. Taču sirdī un mūžībā viņa ir dzīva. Garā es viņu redzu gadu nastas nesaliektu, kura pat dzīves sniegputeņos nezaudēja optimismu. Arī tagad viņa no visuma tālēm man uzsmaida. Atnāk ciemos sapnī, sevišķi bēdīgās dzīves situācijās, neliedz padomu, uzmundrina. Manas māmuļas kaps ir tālu no šejienes, taču tas mani neskumdina. Mātes dienā parasti iededzu sveci, blakus vāzē nolieku ziedus un domās saku: “Paldies tev par ceļamaizi, kuru tu man sagatavoji agrāk, paldies tev par siltajiem glāstiem! Paldies, ka arī tagad esi līdzās!’’ Nekas nav beidzies. Mīlestība nemirst.
Vēstule mātei
Māt, jau atkal pavasaris klāt!
Un jūtu es – no bērnu dienu mājām
Nāk vējš un saldu smaržu nes.
Šķiet, dzirdu es, kā Tavi soļi skan,
Kad Tu pa taku pretī nāci man.
Bet smaids kā saule šodien silda vēl,
Un šajā smaidā redzu Tavu mīļo seju.
Es jūtu Tevi rīta saulē un zālē, kurā rasas
pērles mirdz.
Jūtu Tevi, kad es dusēt eju un lūpas ikvakara
lūgsnu skaita.
Bet krāšņums jauks nu plaukst bez Tevis,
Kā senāk zemes bites sanēdamas sauc.
Paldies, ka iemācīji priecāties par dabu
Un tajā sajust Dieva elpu…
Reklāma