Reklāma

Kā sunītis Pīrādziņš noslēpa vasaru

Foto: Pexels.com

Reiz dzīvoja un droši vien vēl tagad dzīvo raibs sunītis Pīrādziņš. Skraidīja sunītis pa pļavu un draiskojās ar raibajiem tauriņiem. Rudenī rīkoja skriešanās sacīkstes ar raibajām lapām, ziemā rotaļu biedrenes bija sniega pārslas. Tomēr sunītim visvairāk patika vasara. Jo tad viņam netrūka draugu- raibie tauriņi, sienāži. Tad varēja kopā ar viņiem bezbēdīgi izskraidīties pa plašo pļavu, pagalmu.

Saimnieki viņu mīlēja, sunīša bļodiņā vienmēr atradās kāds kārums. Tomēr Sunīti māca žēlums, ka drīz paies vasara un draugi kopā ar viņu. -Ja varētu kaut kā vasaru noslēpt?, prātoja Sunītis. Dienu no dienas Pīrādziņš domāja, bet nekā prātīga neizdomāja. Jau augusta sienāži lēkāja pļavā, bet padoms, kā neradās, tā neradās. Tauriņiem un sienāžiem bija veltīgi jautāt, jautrā daba viņiem neļāva domāt tik nopietnas lietas. Dienas gāja, ēnas palika garākas, bērni jau cilāja skolas somas, bet padoms, kā nenāca tā, nenāca.

Beidzot viņš uzrunāja visu zinātāju Žagatu. Tā brīdi klusēja, tad pagrozījusi savu garo asti apsolījās dot ziņu, ja kas šajā sakarā būs pieņemams. Pīrādziņš pacietīgi gaidīja, beidzot šī diena pienāca! Pļavā bija ieradušies ekskursanti un ļoti vēlējās pavizināties ar saimnieka zirgu. Kad visi iekāpa kulbā, kāds iedomājās, ka šo mirkli vajag iemūžināt. Domāts darīts. Zirgs dīžājās, ilgi kavēties nedrīkstēja, tāpēc fotoaparāta maciņš tika nomests turpat pļavā. To visu noskatījās žagata un paziņoja Pīrādziņam. Sunītis deva kājām ziņu, vienā mirklī paķēra maciņu un skrēja projām. Gan saimnieks labināja, nekā! Kādu brīdi paskraidījis ar maciņu zobos, meklēdams piemērotu slēptuvi, beidzot izvēlējās šķūņa apakšu. Ko vairs! Atlika tikai rokas noplātīt.

Ticis drošībā Pīrādziņš laimīgi atgūlās blakus savam guvumam. Tikai vēlāk atguvies no prieka secināja, ka maciņā neguļ vasara. Ko nu? Nācās vien uzrunāt bezbēdīgos draugus- tauriņus un sienāžus. Tie priecīgi, ka māja kā no gaisa nokritusi!

Pagāja rudens, pienāca ziema, bet Pīrādziņš vairs neskuma, laiku pa laikam viņš apciemoja savus draugus un kopā ar viņiem gaidīja jaunu vasaru.

Gluži kā cilvēki, kuriem vasara kāpj no tējas krūzes un paslēpta burciņās. To baudīdami atceras aizgājušo vasaru un gaida jaunu satikšanos.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Pievieno komentāru