Ieva Pētersone
Ir saulaina maija diena – esmu nolēmusi apciemot Ērmaņu muižu. Pienāk autobuss un man biļete rokā līdz Malienai. Autobusā ar smaidu klausījos melnīgsnēju jaunu cilvēku runās. Jā, arī mūsu novads ir kļuvis daudz nacionālāks. Pa radio sāk dziedāt “Vālodzīti”, mēs dodamies ceļā. Mana pietura klāt un esmu Malienas pagasta centrā. Vispirms ar interesi apskatos apkārtni, kā vienmēr viss sakopts. Tikai klusums gan neierasts, protams, nav taču skolas! Paeju uz to pusi tuvāk, skola vēl aizvien ir šarmanta un apkārtnē nekas nav mainījies. Iemūžinu skolu un visu ko redzēju ar nelielu pastaigu pa centru. Skumjas izgaist, dzīve turpinās, saimnieki strādā viss notiek!
Eju uz Ērmaņu mužu. Tie paši 2,5 kilometri. Šo attālumu mēroju arī maijā, pirms nedaudz vairāk kā pirms diviem gadiem. Tas pats ceļš, tikai apkārtne tomēr mainījusies varbūt arī nē, varbūt esmu kļuvusi redzīgāka. Eju lēnām, piefiksēju redzēto. Mani pavada klusums, to reizēm pārtrauc, kāda mašīna un dzeguzes kūkošana. Ceļš ved tālāk. Kopti lauki, tālumā redzamas mājas un neiztrūkstošie pieneņu paklāji. To šogad ir ļoti daudz, Alūksnes pusē tos nomaina arī neaizmirstulītes un gaiļpieši. Brauciens ir arī reizē tāds kā spēka brauciens, jo, ejot un baudot lauku klusumu, kopā ar sevi ieraugu , cik skaista ir māte Daba, cik dziedinoša tā ir. Noietais ceļa posms ir pieveikts un acu skatam paveras Ērmaņu muiza. Zinu jau, ka šobrīd tur neviena nebūs, jo pasākumu pašlaik nav. Bet apkārtne elpo. Pa izpļauto taciņu izstaigāju dārzu, tur ieraugu arī neaizmirstulītes. Aizeju līdz upītei. Apeju apkārt ēkai, šodiena saplūst ar senatni, uz mirkli pazūd laika izjūta.
Esmu ārpus laika un telpas. Kūko dzeguze un apkārt lidinās divi balti tauriņi, vēlāk pielido arī raibs. Iedomājos, ka tās ir dvēseles, mājas gari, kuri stāv nomodā par muižu, kurā ir notikušas tik daudzas pārvērtības, tik daudz cilvēku te staigājuši, mīlējuši, bērni dzimuši, bija kāzas, kristības, bēres un citi cilvēku dzīves notikumi. Nevaru iedomāties, kā padomju laikā šo ēku pārvērta par daudzdzīvokļu māju. Labi, ka tagad tai atkal ir saimnieks Uģis Prauliņš. Labais uzvar, lai vai kādi vēji pūš. Mirkli vēl pakavējos un rokas pašas saliekas lūgšanā un lūpas skaita “Mūsu Tēvs”, tāda sajūta kā svētnīcā būtu ienākusi. To rada apkārtnes klusums, koku šalkoņa un dzeguzes zvani.
Atvados! Mani gaida atpakaļceļš, bet atmiņas dziļi par redzēto paglabāju sirdī un foto mirkļos. Mājās atgriežos iekšēji apgarota un dvēselē bagāta .Uz tikšanos citreiz!
Reklāma