Alūksnes pensionāru biedrības “Sudrabs” seniori Gitas Tortuzes vadībā šomēnes viesojās Preiļos, lai dalītos pieredzē, stiprinātu draudzības saites, pārrunātu senioru biedrību ikdienas darbu, vērtētu sasniegumus un izaicinājumus. Tikšanās laikā viesus sirsnīgi uzņēma un ar savas biedrības aktīvo ikdienu, radošajiem klubiņiem un risināmajiem jautājumiem iepazīstināja Preiļu novada pensionāru biedrības vadītāja Marija Briška un biedrības pārstāvji. Savukārt “Sudraba” seniori pastāstīja par savām aktivitātēm ikdienā un svētkos Alūksnē.
Jāļauj “izrakstīties”
Marija Briška Preiļu novada pensionāru biedrību vada kopš 2013. gada.“Jūtos jauna, un tas ir tāpēc, ka man blakus ir jauni seniori. Viņi dod man spēku, un es dodu spēku viņiem,” atzina M. Briška.
Biedrības vadītāja pastāstīja, ka 2018. gadā viņa ievēlēta Latgales reģionālajā pensionāru apvienībā par priekšsēdētājas vietnieci un nākusi klajā ar līdz tam neīstenotu ideju, ka senioriem nepieciešams rakstīt, izteikt savas domas uz papīra. “Jādod cilvēkam iespēja izteikt savus sirdspriekus vai to, kas uz sirds, jo klusēt ir ļoti grūti. Cilvēkiem, kuri klusē un nerunā, var rasties emocionālas problēmas, vai arī citiem ar viņiem ir grūti, jo nevar saprast, kāpēc viņš ir tik noslēgts. Tādēļ kopā ar reģionālās pensionāru biedrības priekšsēdētāju Helēnu Piziču mēs izdomājām, ka rakstīsim,” pastāstīja M. Briška. Viņa pirmā uzrakstījusi savu sacerējumu kā iedvesmu citiem. Pašvaldība sarūpējusi dāvanu, suvenīru – stikla grāmatu -, lai seniori varētu rīkot savu stāstu konkursu. No tā brīža rakstīšana biedrībā ir obligāta. “Tagad jau vairākus gadus pie mums, Preiļos, cilvēki ļoti aktīvi raksta. Raksta ne tikai mūsu biedrības biedri. Šogad kāda pamatskolas skolotāja jautāja, vai arī var piedalīties. Protams, ka var,” stāsta biedrības vadītāja. Skolotāja uzrakstījusi ļoti skaistus stāstus par interesantām tēmām, arī dzejoļus. Šogad arī biedrības biedri piedāvājuši gan dzejoļus, gan prozu, jo tā ir iespēja sevi parādīt dažādos virzienos. Vērtēšanai izveidota komisija trīs cilvēku sastāvā, un palīgā nākušas arī divas vietējās redakcijas žurnālistes.
Dažādi interešu klubiņi
M. Briška pastāstīja, ka pašlaik biedrībā pastāv nopietni klubiņi, nevis vienkārši pulciņi: “Bez rakstītāju klubiņa mums ir, piemēram, dārznieku, rakstnieku un rokdarbnieču grupas, kur mēs darām un rādām to, ko mākam. Esmu šo klubiņu vadītāja, tāpēc es mudinu cilvēkus piedalīties – darīt un rādīt citiem to, ko mēs mākam.” Preiļu senioru biedrībā īpaši attīstīta ir arī “muzikālā dzīve”. No sākuma bijis tikai vokālais ansamblis, bet vadītājai bijis sapnis par kori. “Koris tagad ir. Tomēr kolektīvs nav tik mobils, tāpēc jāsāk domāt, ka vajag tomēr vēl klāt arī ansambli. Ja gribas kaut kur aizbraukt, nevar taču braukt tikai vadītājs un koris, kur būs vieta pārējiem pensionāriem? Ja būs ansamblis ar kādiem pieciem līdz astoņiem cilvēkiem, pārējie varēs braukt līdzi,” domā M. Briška.
Interesanti, ka Preiļos senioriem ir pieejams arī klubiņš “Nāc, parunāsim!”, ko arī vada M. Briška. Nav noslēpums, ka jebkuram cilvēkam, it īpaši vientuļniekiem, neatkarīgi no tā, vai viņš dzīvo Preiļos, Alūksnē vai Rīgā, vienkārši gribas parunāties ar kādu, tomēr nav neviena, pie kura aiziet. Preilēnieši jau sešu gadu garumā novērtējuši, ka šī domubiedru grupa ir ļoti pieprasīta. Biedrības telpās parunāšanās iespējama katru dienu no pulksten 10 līdz 12. “Ja cilvēks nāk un “nes līdzi” savu problēmu vai prieku, es nevaru neatnākt. Protams, ka es būšu šeit un aprunāšos,” saka Marijas kundze. Viņa atklāj, ka ir uzklausījusi daudzas problēmas, centusies tās palīdzēt risināt, bet ir bijuši gadījumi, kad cilvēks atnāk vienkārši pateikt, cik perfekti viņam ir bērni un cik labi viņi strādā. Tā it kā ir vienkārša lieta, bet jāsaprot, ka konkrēti tajā brīdī šim cilvēkam gribējās to kādam pateikt, kā saka M. Briška, iedot sirdij kādu rozīnīti. “Daru to tādēļ, lai man būtu sajūta, ka nebūsiet vientuļi, svinot sava darba sasniegumus. To ļoti novērtēju un joprojām dzīvoju visam līdzi, jo man tas ir svarīgi,” saka biedrības vadītāja.
Pasākumi – vismaz reizi mēnesī
Preiļu seniori nolēmuši, ka pasākumiem obligāti jānotiek vienu reizi mēnesī. “Nav svarīgi, vai atnāks trīsdesmit vai desmit cilvēku, ja konkrēti tajā laikā cilvēkam gribas būt kopā ar citiem un parunāties,” uzsver biedrības vadītāja. Tā viņi ģenerē idejas, lai pasākumi būtu pieprasīti, raksta plānu visam gadam, saskaņo ar valdes locekļiem un pie tā turas, lai gan laika gaitā mēdz būt izmaiņas.
Viņa pastāsta, ka līdz šim preilēniešu vecākajai paaudzei bijusi ļoti laba sadarbība ar novada domi, tāpēc pat biedru naudu no pensionāriem nenācies iekasēt. Tomēr šogad domes finansiālais atbalsts ir beidzies, jo izveidota novada Senioru padome. “Padome nolēmusi, ka dome nedrīkst dot finansējumu “pa labi un pa kreisi”, tikai viņi var to sadalīt pēc saviem ieskatiem. Ja rīkojam kādu pasākumu, mums pašiem ir “jāatrod” finansējums. Ja gribam braukt ekskursijā vai vajag transportu, mums par to padomei jāpaziņo vismaz trīs nedēļas iepriekš,” atklāj vadītāja. Biedrība apsvērusi ieviest ieejas maksu arī senioru pasākumos, tomēr šo domu atmetusi. “Mana sirds tam nepiekrīt, jo es redzu, ka cilvēki ir trūcīgi. Kā gan viņš varēs atnākt uz mūsu pasākumu, ja viņam tam nav līdzekļu? Trūcīgo ir ļoti daudz, pensijas ir mazas. Pie mums ir cilvēki, kuriem pat minimālās pensijas nav. Kā viņi var izdzīvot, kā apmeklēt maksas pasākumus? Tādēļ es cenšos piesaistīt ziedotājus,” teic M. Briška, jo pārzina situāciju, piedaloties arī sabiedriskā labuma darbā un pārtikas paku dalīšanā. Seniore stāsta, ka uz Preiļiem atbrauc cilvēki no pagastiem, kuri saņem šīs pakas, kā arī veikalu produktus, kuriem drīzumā beigsies derīguma termiņš – bulciņas, batoniņus vai rupjmaizīti. “Mēs tos dalām vienu dienu nedēļā, ceturtdienās, un tur parasti stāv cilvēku rinda. Tie ir skumji skati, pilnīgi asaras sariešas acīs. Arī mūsu biedrības seniori reizēm tur redzami rindā,” par savu pieredzi stāsta M. Briška.
Interesanta pieredze
Interesanta ir arī Preiļu senioru ceļojumu pieredze. “Kad maršruts ir izdomāts, katram zvanu un personīgi aicinu līdzi. Ekskursijai izvēlos vietu, lai mēs ne tikai staigātu kājām, bet arī lai būtu jāmaksā par to minimāla summa, jo citādi trūcīgie seniori nevarēs braukt līdzi. Ekskursijas standarts ir obligāta no biedrības līdzpaņemtā kafija, un lai cilvēkiem būtu labs noskaņojums. Ik reizi līdzi aicinām arī kādu vokālo vai folkloras ansambli. Pagājušajā gadā mēs ekskursijā bijām kopā ar vīru ansambli, kurš, tērpies savos skaistajos skatuves tērpos, rūpējās par perfektu noskaņojumu, dziedāja un aizrāva līdzi arī citus. Šoreiz man gribas parādīt citu kolektīvu, un ceru, ka ceļojumā uz Lietuvu dosimies kopā ar kādu no folkloras kopām,” atklāj Marijas kundze.
Arī medicīnas pakalpojumi biedrībā ir ļoti svarīgi. Biedrībā strādā trīs medmāsas, tādēļ pirms katra pasākuma un ekskursijas obligāti senioriem tiek izmērīts asinsspiediens un cukura līmenis asinīs. “Daudziem aiziet pie ģimenes ārsta ir pagrūti, un tas maksā naudu. Ja ir laba veselība un prāts labs, tad arī pasākumos un ceļojumos mums ir jautri. Mūsu pasākumi ilgst vairāk nekā divas stundas, un, lai gan ilgstoši sēdēt it kā nevaram atļauties, mēs vienmēr paliekam tik ilgi, cik sirds vēlas. Tāpēc saku lielu paldies mediķiem par šo vajadzīgo darbu!” saka M. Briška.
Dibinās ciešākas draudzības saites
Marija Briška piedalās it visās pensionāru biedrības aktivitātēs, tādēļ droši dalās savā pieredzē ar alūksniešiem. Tikšanās sākās pie kafijas tases pensionāru biedrībā, ko viņa bija nodēvējusi par enerģijas pauzi, bet todien viņa kopā ar “Sudraba” pārstāvjiem bija visu dienu. Aizveda Alūksnes seniorus uz Preiļu parku, gides Irēnas Kjarkužas vadībā izrādīja Preiļu muižas kapelu “Latgales pērle”, skaisto atjaunoto Preiļu pili, iepazīstināja ar harismātisko fotomākslinieku Igoru Pliču viņa “Pliča sētā” un pabija kopā enerģijas pēcpusdienā “Dzeņu mājā”, kur saimnieko viena no īstajām latvju saimniecēm Kristīne Stašulāne. Marijas kundze ieklausījās G. Tortuzes biedrības vadības pieredzē un labprāt atsaucās aicinājumam apmeklēt Alūksni, lai draudzības saites ar “Sudrabu” nostiprinātu vēl ciešākas.
