
Skolā jau vairākus gadus veselības mācība netiek pasniegta kā atsevišķs mācību priekšmets. Domāju – kāpēc tā? Vai mūsdienu jauniešiem vairs nav nepieciešamas šādas zināšanas un vai visu informāciju viņi iegūst paši, izmantojot interneta iespējas? Laikā, kad bērni vienā vakarā var atrast visu pasaules informāciju savā telefonā, pieaugušie reizumis joprojām baidās nosaukt lietas īstajos vārdos. Par menstruācijām runāt neērti, par kontracepciju – sarežģīti. Rezultātā jaunieši zināšanas iegūst paši “TikTok”, “Instagram” vietnēs vai draugu izfantazētos stāstos. Un tad brīnāmies par vardarbību attiecībās, nepilngadīgo grūtniecībām, emocionālām traumām un pilnīgu apjukumu.
Protams, daudz kas atkarīgs no tā, vai vecāki informē savus bērnus par izmaiņām ķermenī, par to, kāpēc mainās balss, rodas pirmās menstruācijas, par emocijām, simpātijām un nedrošību. Daudziem šīs sarunas joprojām šķiet mulsinošas. Vieglāk ir klusēt un cerēt, ka “gan jau skolā izstāstīs”. Tikmēr skolā varbūt domā pretēji – “to vajadzētu pārrunāt ģimenē”.
Vai varētu būt tā, ka pietrūkst drosmīgu skolotāju? Tādu, kuri nevis samulst, bet mierīgi un profesionāli izskaidro, kā darbojas cilvēka ķermenis, kas ir cieņpilnas attiecības un kā pasargāt sevi. Skolotāju, kuri saprot – veselības mācība nav “par seksu”, bet gan par drošību, pašcieņu un spēju pieņemt gudrus lēmumus. Nē, es neuzveļu visu atbildību pedagogiem. Domāju, daudzi vienkārši nav sagatavoti šādām sarunām. Varbūt trūkst mācību materiālu, atbalsta un arī pārliecības, ka sabiedrība viņus nenosodīs. Bieži vien, tiklīdz kāds mēģina par šīm tēmām runāt atklāti, sākas ierastās diskusijas par “nevajadzīgu seksualizēšanu” un “tradicionālajām vērtībām”. Taču klusēšana nav vērtība. Tā ir bīstama ilūzija, ka problēmu nav, ja par tām nerunā.
Ja pareizi atceros, mums veselības mācība bija atsevišķi – puišiem un meitenēm. Man nav tādu atmiņu, ka es būtu šajās stundās jutusies neērti vai ka mani kaut kas ļoti uzjautrinātu. Vienkārši, bija tāda mācību stunda, un viss.
Manuprāt, mūsdienu jaunieši dzīvo daudz sarežģītākā informācijas telpā nekā pirms divdesmit gadiem. Viņiem vajag nevis mazāk zināšanu, bet vairāk spējas atšķirt patiesību no muļķībām. Un tieši skola būtu īstā vieta, kur to iemācīt – profesionāli, saprotami un bez kauna. Pretējā gadījumā, audzināšanu pārņem internets, kas neaudzina, bet tikai rāda saturu.