Piedzīvota vēl viena melna diena uz Latvijas ceļiem, kad zaudēts bērns. Bojāgājušais Miks Mērsragā šogad ir jau otrais bērns, kurš zaudējis dzīvību ceļu satiksmes negadījumā. Pirms tam gāja bojā 13 gadus veca meitene, kura izkāpa no skolēnu autobusa un uzreiz metās pāri ceļam, nepamanot, ka no pretējās puses tuvojas automašīna. Katra uz Latvijas ceļiem zaudēta bērna dzīvība ir daudz par daudz. Ik gadu jaundzimušo bērnu skaits sarūk, un arī uz ceļiem mirušo bērnu statistiku jau gadiem neizdodas būtiski samazināt.
Statistikai nav emociju, taču aiz katra cipara slēpjas neizmērāma traģēdija. Sabiedriskajā medijā lasām, ka pērn avārijās miruši 10 bērni. Deviņi vēl pirms gada, 10 mirušie 2023. gadā. Šogad jau divi. Tas ir ļoti, ļoti liels skaitlis, ņemot vērā mūsu valsts lielumu, iedzīvotāju skaitu – acīmredzami visai sabiedrībai kopumā un atbildīgajām ministrijām, dienestiem aktīvi jādomā, kā sekmēt to, lai šādas statistikas nebūtu. Lielākā atbildība ir jāuzņemas vecākiem, tur šaubu nav, bet uz to ne vienmēr var paļauties, tādēļ dubults neplīstu, ja par to vairāk runātu arī skolās. Kolēģēm, kam skolēni mājās, apvaicājos, vai ir kādas regulāras satiksmes mācībstundas – nē, bet šonedēļ skolā notikusi drošības ekspertu lekcija pirms lielās brīvlaišanas vasaras gaitās, kas apsveicami.
Šādi notikumi momentā atmiņā uzjundī gadījumus, kad negadījumi gadījušies pašu bērniem. Mans dēls Roberts vienmēr bijis ļoti kustīgs un aizrāvies ar transportlīdzekļiem, kopš spēja aizsniegt pedāļus. Kad viņš sāka braukt ar velosipēdu, aizsargķivere vēl nebija obligāta satiksmes noteikumu prasība, kas šķita absurdi, taču, par laimi, sacīkstēs tāda prasība bija, un paradums “iegājās”. Ne bez izņēmumiem, protams, tādēļ reiz, kad pēc kritiena pakausim nācās uzlikt pāris šuves, tā bija sāpīga mācība gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Laikam ritot, arī bērniem braucamrīki kļūst arvien advancētāki un jaudīgāki, un proporcionāli vajadzētu pieaugt arī apziņai par drošības pasākumu ievērošanu. Tādēļ liels bija mans pārsteigums, redzot pa mazdārziņu galveno ielu traucoties bērnu kompāniju ar kvadricikliem, bez ķiverēm un, pieļauju, arī bez attiecīgā vecuma, kad var sēsties uz šāda aparāta. Svešus bērnus nemēdzu audzināt, tādēļ vienkārši gliemeža ātrumā stūrēju pretim, taču vakarā, dodoties atceļā, tā pati meitenīte uz kvadricikla strauji izbrauca man priekšā no sānceļa… Protams, braucu lēnām, kā jau pa neasfaltētu ielu, lai neapput ceļmalas dārzi, tādēļ paguvu nobremzēt. Šoreiz gan atvēru logu, nē, nelamājos, bet palūdzu aizbraukt uz mājām un vismaz uzvilkt ķiveri. Pārdrošā braucēja paziņoja, ka tieši esot ceļā pēc ķiveres… Ceru, ka nākamreiz, kad satiksimies, tā būs galvā.
Jā, vecāki ir atbildīgi, pašam jābūt atbildīgam, cik nu bērns to spēj, bet arī citiem satiksmes dalībniekiem jābūt atbildīgiem, tas nu ir skaidrs. Jo bērns ir neprognozējams, bet mums, pieaugušajiem, vajadzētu spēt prognozēt neprognozējamo.
