Alūksnes puses iedzīvotājiem šī gada maija svētku brīvdienas noteikti paliks atmiņā ar negaidīto trauksmes signālu, ko savos telefonos saņēmām 3. maija agrā rītā – tieši pulksten četros. Nacionālie bruņotie spēki informēja par iespējamu apdraudējumu Latvijas gaisa telpā.
Mūsmājās šo ziņu saņēmām vien kā telefona vibrāciju – bez skaņas, un ne visi no tās pat pamodās. Mani uzmodināja dēls, kurš stāvēja pie gultas un klusi teica: “Man ir bail.” Viņu bija pamodinājis trauksmes signāls, un izlasītā ziņa patiesi sabiedēja. “Vai tiešām sācies karš? Vai krievi uzbrūk?” viens pēc otra sekoja jautājumi. Un jo vairāk viņš jautāja, jo mazāk man bija atbilžu. Par karu ģimenē bijām runājuši arī iepriekš – sekojām līdzi notikumiem Ukrainā, atbalstījām, ziedojām. Taču šoreiz viss pēkšņi šķita daudz tuvāk un reālāk. Katram vārdam bija pavisam cits svars. Man gribējās teikt: “Nebaidies, viss ir droši,” taču pirmo reizi šos vārdus izrunāju bez īstas pārliecības. Jo patiesībā arī es pati nezināju, kas notiek. Nebija pieejama nekāda papildu informācija – tikai īsais paziņojums telefonā. Pēc garākas sarunas un visām atbildēm, kādas vien tajā brīdī spēju sniegt, bērnu izdevās nomierināt, un viņš atkal aizmiga. Taču jau septiņos no rīta atkal pamodāmies no jauna paziņojuma. Šoreiz ziņa bija mierinoša – esam drošībā. Saprotu, ka šādai informācijai līdz cilvēkiem bija jānonāk. Taču tajā rītā tā bija vēl viena trauksme, vēl viens satraukuma vilnis un vēl viens atgādinājums, cik trausla patiesībā ir drošības sajūta. Nākamajās naktīs dēls mobilo telefonu pat pilnībā izslēdza. “Ja tiešām kaut kas notiks, jūs mani pamodināsiet,” viņš teica, uzticoties vecākiem, ka viņu pasargāsim vajadzīgajā brīdī un piecelsim. Nacionālie bruņotie spēki vēlāk skaidroja, ka sensoru uztvertie lidaparāti, visticamāk, bijuši Ukrainas droni, spriežot pēc to lidojuma virziena un vēlāk pieejamās informācijas par trāpījumiem.
Protams, šis nebija pirmais šūnu apraides ziņojums, ko saņēmām. Taču šoreiz viss bija citādi – brīvdienas, agrā rīta stunda, svētku laiks, neziņa un informācijas trūkums lika uz notiekošo raudzīties daudz satraucošāk. Sajūtas patiešām nebija patīkamas, un neslēpšu – tajā brīdī sajutos nedroši. Jo nekad nevar zināt, kas un kā var notikt. Arī Latvijas vēsturē netrūkst sāpīgu un drūmu notikumu, par kuriem šodien varam teikt – tā nedrīkstēja notikt. Un, kamēr mums Latvijā šī bija tikai viena satraucoša nakts, citviet karš ir ikdienas realitāte, kur cilvēkiem patiešām jāslēpjas un jācīnās par izdzīvošanu. Es pat nespēju iedomāties, kā jūtas mammas Ukrainā, kuru bērni saka “Man ir bail” un tiešām ir jābaidās.
Dienu vēlāk, 4. maijā, svinējām mūsu valsts atjaunoto neatkarību. Mums ir brīvība! Taču līdzās brīvībai tikpat ļoti gribas dzīvot arī drošā un mierīgā pasaulē – pasaulē, kur bērniem nav jābaidās no nakts trauksmēm un vecākiem nav jāmeklē atbildes uz jautājumiem, uz kuriem patiesībā neviens nevar atbildēt.
