Cik bieži mēs apstājamies, lai patiesi novērtētu vietu, kur dzīvojam? Ne tikai skatāmies, bet ieraugām – ar sirdi, ar apbrīnu. Cik bieži mēs atceramies, cik skaista ir mūsu zeme un cik daudz iespēju tā mums dāvā? Diemžēl pārāk reti. Tik bieži steidzīgajā ikdienā mēs nepamanām to, kas tepat blakus, – mājas siltumu, dabas klusumu, pilsētas burvību.
Taču reizēm notiek brīnums. Pie mums ciemos atbrauc draugi vai radi no tālām vietām, un mēs, vēloties parādīt viņiem skaistāko, pēkšņi paskatāmies uz pazīstamajām ielām un ainavām no jauna – viņu acīm. Mēs kļūstam par tūristiem savā pilsētā, un pazīstamais pēkšņi pārsteidz, aizrauj. Mēs ieraugām, cik patiesībā daudz mums ir dots un cik bieži to piemirstam…
Latviju par savām mājām, kaut tikai uz brīdi, izvēlas arī cilvēki, kuri dzimuši pavisam citur pasaulē. Viņi ienes mūsu ikdienā svaigu skatu, godīgu sajūsmu un patiesu cieņu. Pavisam nesen Latvijas Televīzijas raidījumā “Rīta Panorāma” viesojās japāniete Rīna Hongjo. Viņa Latvijā pavada vienu mēnesi, bet šī laika jau pieticis, lai viņa iemīlētos mūsu zemē, tās kultūrā, dabā, cilvēkos. Viņa ar patiesu apbrīnu stāstīja par pirts rituālu, kas viņu sajūsminājis, par tā dziļo saikni ar dabu, augiem un senču zināšanām. Rīna teica: “Latvijas cilvēkiem vajadzētu būt lepnākiem par savu kultūru, par savu zemi.” Un viņai ir taisnība.
Arī japānis Masaki Nakagava ir viens no tiem cilvēkiem, kas Latviju izjūt. Viņš pats, ar lielu pacietību un mīlestību, ir apguvis latviešu valodu un nu dalās mūzikā, dziedot mūsu dziesmas un arī savas radītās. Viņš nevarētu šeit dzīvot, dziedāt un just, ja nebūtu iemīlējis šo zemi no sirds. Un kā gan nepieminēt itāli Roberto Meloni – dziedātāju, raidījumu vadītāju un Latvijas patriotu. Viņš Latviju sauc par mājām jau gadiem un savā sirsnīgajā, humora pilnajā veidā vienmēr uzsver labo, kas mums ir.
Tāpat arī burvju mākslinieks Enriko Pecoli – vēl viens itālis, kurš Latvijā dzīvo jau trīsdesmit gadus. Viņš atspēko visus stereotipus par atturīgiem latviešiem, jo viņa pieredze bijusi viegla un priekpilna.
Šie ir tikai atsevišķi gadījumi, bet šādu cilvēku ir daudz. Viņi, ienākot mūsu ikdienā, atgādina mums par to, cik skaista ir šī zeme. Viņi redz mūsu vērtības, kuras paši nereti nepamanām – vai nevēlamies redzēt. Mēdzam teikt, ka lepojamies ar savu pilsētu vai novadu, bet vienlaikus kritizējam, norādām uz kļūdām, uz trūkumiem. Konstruktīvai kritikai, protams, jābūt, viss nav ideāls, un kļūdas rada tie, kas strādā. Bet lepnumam par savu vietu, savu cilvēku sirdsdegsmi, savām saknēm vienmēr jābūt klātesošam.
Tikai tad, kad mēs paši ieraudzīsim un novērtēsim savu zemi, tās vērtības, kultūru un cilvēkus, arī pasaule mūs ieraudzīs tādus, kādi mēs esam – īsti, skaisti, īpaši.
