Sabiedrības novecošanās kļuvusi par nozīmīgu sociālu un demogrāfisku izaicinājumu Latvijā. Arvien vairāk ģimeņu saskaras ar nepieciešamību nodrošināt cieņpilnu, drošu un piemērotu aprūpi saviem gados vecākajiem tuviniekiem.
Aprūpe mājas apstākļos ir izplatīta izvēle, jo tā ļauj senioriem saglabāt ierasto dzīves vidi, emocionālo komfortu un sava veida neatkarību. Un kas vēl būtiski – ne visi var atļauties mēneša maksu kādā no sociālās aprūpes centriem. No bērnības atceros dzirdam apzīmējumu “nabagmājas”, kā savulaik sauca veco ļaužu namus. Kurš nabags gan var samaksāt par šādu pakalpojumu, bet šoreiz ne par cenām…
Nereti seniori solījuši viens otram būt blakus līdz pēdējai sekundei, un var tikai apbrīnot tādu mīlestību un gara spēku. Tomēr šāda situācija, kad mājās gultā guļ tuvākais, ir gana izaicinoša gan emocionāli, gan fiziski. Neviens neredz, kas notiek aiz cita mājas durvīm, – nav jau tikai kopā būšanas laime, ir arī sviedri un asaras. Aprūpe nav tikai praktiska palīdzība, tā ir arī sirds siltums. Senioriem svarīgi sajust, ka viņi nav vieni, ka kāds ir gatavs ieklausīties, pasmaidīt un būt blakus. Tieši šīs mazās ikdienas lietas rada lielāko vērtību – mieru, drošību un prieku par dzīvi.
Vai ikviens būtu gatavs uzņemties tādu pienākumu, aprūpēt savu tuvinieku, ja pašam arī nav viegli, jo gadi dara savu? Diez vai.
Vēl kas būtiski – ne visi seniori zina, kur vērsties pēc palīdzības, atbalsta, padoma. Viņiem svarīgs dotais solījums, mīlestība daudzu gadu garumā. Lūgt palīdzību noteikti nav vājuma pazīme – tieši pretēji, tas ir gudrs solis, lai varētu ilgāk būt stiprs blakus savam mīļotajam cilvēkam. Palīdzību var sniegt bērni, radinieki, kaimiņi, sociālie darbinieki vai aprūpētāji. Te gan jāuzsver, ka šādās situācijās noteikti jārunā ar savu ģimenes ārstu, jāvēršas Alūksnes novada Sociālajā dienestā un Latvijas Sarkanā Krusta birojā, kas var palīdzēt nodrošināt aprūpi mājās. Jo ir situācijas, kad pats nevar tikt galā. Bet, jā, apbrīnojama ir vēlme būt klāt savam tuviniekam, rūpēties pašam par visu. Pats galvenais, ko varu novēlēt šādā situācijā nonākušiem ļaudīm, – stipru veselību, pacietību un emocionālo noturību. Aprūpējot otru, viegli aizmirst par sevi. Tomēr, ja aprūpētājs izdeg, arī palīdzība kļūst grūtāka. Ļoti svarīgi ir atrast laiku atelpai. Mīlestība reizēm ir arī grūts darbs. Ir normāli sajust nogurumu, dusmas, bēdas. Par to nevajadzētu klusēt – saruna ar bērniem, tuviem draugiem vai pat atbalsta grupu var atvieglot smagumu sirdī.
