“Laikam jau redakcija pilsētas svētkus svinēja, ja jau avīze neiznāca…” šādu secinājumu kolēģei brīvdienās nācies dzirdēt no kādas paziņas, kuras pastkastē nav nonācis 1. augusta numurs. Vēl vienu stāstu dzirdējām par sajauktām pastkastītēm, kad jaunāko numuru abonents saņem tikai pašā nedēļas nogalē – kad kaimiņš ieskatījās savā pastkastē. Trešais stāsts ir par nomaldījušos vēstuli, kur 6. nams un 1. dzīvoklis pārtop par 1. namu un 6. dzīvokli… It kā saprotamas, cilvēcīgas kļūdas, tomēr – laikā, kad centies saplānot un radīt tieši Alūksnei un alūksniešiem veltītu svētku numuru un tā jau savam bezbrīvdienu darba režīmam piepluso vēl kādu vakaru, negribētos, lai kāds lasītājs domā, ka slinkojam… Turklāt varbūt viņš nav vienīgais, vienkārši citi par to nav pastāstījuši. Ja šie būtu reti gadījumi, tad jau acis pievērtu un skaitītu ierasto “kam negadās” mantru, bet tā nav. Jau jūlijā redakcijā vērsās vairāki abonenti, jautājot, kādēļ tik vēlu savās pastkastēs saņem abonētos preses izdevumus. Tātad uz redakcijas pacietības vadža krājas arī arvien vēlīnākas piegādes.
Pasts ir laikraksta ciešākais sadarbības partneris, jo, pateicoties pastam un pastniekiem, lielākā daļa mūsu radītā produkta nonāk pie mērķauditorijas. Alternatīvas nav. Laikraksta piegāde abonentiem mediju uzņēmumā sastāda vienus no lielākajiem izdevumiem. Sadarbības partneri vislabāk zina viens otra darba specifiku un saprot iespējamo problemātiku, kas var rasties. Mēs saprotam – lai nodrošinātu darbības efektivitāti laikā, kad mainās iedzīvotāju paradumi, tostarp samazinās pieprasījums pēc klasiskajiem pasta pakalpojumiem, “Latvijas Pasts” pārskata savu darba organizāciju un dara to arī mūsu reģionā. Piemēram, šovasar divi pastnieki atlaisti, bet atbildības teritorijas paplašinātas līdz pat Virešiem. Kā komentē pati organizācija, prioritāte ir saimnieciska resursu pārvaldīšana. Saprotu pastnieku – ja slodze ir pieaugusi, turklāt pašlaik ir atvaļinājumu laiks, ikdienas rutīnā var gadīties dažādi misēkļi. Taču, ja tērēju naudiņu ērtai avīzītes paņemšanai savā pastkastē, es arī būtu nīgra, ja tur to iznākšanas dienā neatrastu. Var jau iet un nopirkt kioskā, bet arī kioska ierastajā vietā vairs nav… Laiki mainās, viss pakļauts pircēju paradumiem un komersantu interesēm, taču – ja jau mēdz būt šādi signāli par nekvalitatīvu pakalpojumu, kaut kas jaunajā pasta stratēģijā tomēr nav riktīgi. Un ne jau pastnieks tur ir vainīgs. Viņš reizēm ir vienīgais, kurš sasniedz nomales un iegriežas vientuļās viensētās, pat, ja “Latvijas Pasts” vēsi paziņo, ka organizācijai nav sociālā funkcija. Mēs atbalstām pastniekus, taču tas jādara arī “Latvijas Pasta” vadībai. Jo nepietiks tikai ar dzeltenās pastkastes pārkrāsošanu zilā tonī ar rozā pasta balodi, tāpat nez vai visu nākotnē varēs paveikt ar pakomātiem. Jaunais pasta lozungs “Esam tuvu, sūtām tālu” var neviļus iegūt pavisam citu nozīmi…
