Mūsdienās apsveikumi dzimšanas dienā vairs nav gluži tas pats, kas agrāk. Laiki mainās – arī paradumi. Šoreiz manas pārdomas par to, kā digitalizētā ikdiena ietekmē pat šķietami vienkāršu lietu: apsveikumu.
Pirms 15 vai 20 gadiem dzimšanas dienas apsveikums šķita kas patiesi īpašs un personīgs – tas nozīmēja, ka cilvēks ir atcerējies manus svētkus, paskatījies kalendārā vai pierakstos un tiešām domājis par mani. Savukārt vārda diena toreiz likās otršķirīga – to jau katrs var redzēt kalendārā, bez īpašas piepūles. Tagad viss ir mainījies. Tieši vārda dienas apsveikumi kļuvuši daudz nozīmīgāki – jo sociālie tīkli par tiem neatgādina. Tas nozīmē, ka cilvēks pats pamanījis manu vārdu, iedomājies par mani un nolēmis atsūtīt novēlējumu. Tas ir ļoti personīgi.
Kas notiek ar dzimšanas dienām? Sociālie tīkli čakli ziņo – “Šodien X dzimšanas diena!”, un sveicieni sāk birt kā no pārpilnības raga. Protams, šāds atgādinājums ir noderīgs, ja tiešām vēlies apsveikt un pats datumu neatceries. Taču liela daļa sveicienu kļūst par automātisku formalitāti – viena poga, viens sagatavots teksts. Visi apsveikumi kā pēc viena šablona – ātri, ērti, bezpersoniski. Interesantas ir situācijas, kad cilvēks sociālajos tīklos kāda iemesla dēļ norādījis nepareizu svētku datumu. Seko apsveikumu birums, bet pats jubilārs tik raksta: “Šodien man nav dzimšanas diena.” Protams, neviens nevar visu zināt, un tas nav pārmetums. Taču, ja jau esi uzklikšķinājis, lai apsveiktu, un redzi šo piezīmi – ņem to vērā un vienkārši nesveic. Nevajag sekot pūlim un turpināt sveikt tāpat vien – tikai tāpēc, ka visi citi to dara.
Vēl bēdīgāka ir situācija, kad cilvēks vairs nav šai saulē. Konts sociālajos tīklos joprojām aktīvs, un platforma atgādina par “svētku dienu”. Seko ieraksti: “Daudz baltu dieniņu!”, “Lai skaisti svētki!”, bet cilvēka vairs nav… Ja šaubies – sveikt vai nesveikt kādu paziņu svētkos, nesveic. It īpaši, ja īsti nezini, kā šim cilvēkam klājas… vai pat – vai viņš ir dzīvs. Būsim godīgi, mazpilsētā visi visu zina – pat vairāk nekā vajadzētu. Vai tiešām nezina, ka cilvēks miris? Vai vienkārši sveic automātiski? Varbūt ir pienācis laiks apstāties. Sveikt – tikai tad, ja patiešām gribas. Ne tāpēc, ka pienākas, ka rāda paziņojums, ka “tā dara visi”. Nezināšana neatbrīvo no atbildības – arī sociālajā vidē. Sava daļa vainas būtu jāuzņemas arī tuviniekiem, kuriem vajadzētu parūpēties par aizgājēja sociālo tīklu kontu – to var dzēst vai pārvērst par piemiņas vietni.
Sociālo tīklu ēra maina veidus, kā sveicam, bet īsta uzmanība un cieņa nekad nezaudē savu nozīmi.
