Cik gan labi būtu dzīvot pasaulē bez raizēm un rūpēm – kur valdītu tikai laime un prieks, izdošanās un veiksme. Viss, ko darītu, vienmēr nestu labus rezultātus. Tādu dzīvi ļoti, ļoti gribētos un bez mazākās skaudības to novēlētu ikvienam. Tomēr tā nav. Dzīve ir raiba – viens to salīdzina ar zebras muguru, cits ar amerikāņu kalniņiem. Un tajā ir viss: gan prieks, gan skumjas. Jautājums ir vien – ko paši saskatām vairāk un kam pievēršam lielāku uzmanību – priekam vai skumjām.
Viens ir, ko par savu dzīvi domājam mēs paši, vēl cits – mūsu domas par to, ko padomās citi, un trešais – ko tiešām padomā citi. Un šie pēdējie divi ir ļoti slikti. Jo bieži vien šie divi kļūst par smagu nastu. Cilvēks sāk pielāgoties, mainīt sevi nevis tāpēc, ka tā vēlas, bet tāpēc, ka baidās no vērtējuma. Baidās tikt pārprasts un nosodīts. Un tā pamazām sāk dzīvot nevis sev, bet citu acīm – ne tā, kā pats gribētu, bet tā, kā, viņaprāt, vajadzētu. Dzīvo pēc citu vēlmēm, kamēr paša vēlmes klusē.
Vai nav tā, ka “perfektā dzīve” pieprasa nebūšanu reizēs ātru rīcību, tūlītēju reakciju, bez kļūdām, bez kavēšanās? Ja kaut kas salūst, jālabo uzreiz – negaidot. Ja vajag jaunu virtuves iekārtu, tad uzreiz, pametis partneris – jāmeklē jauns, nokaltis koks, stādām jaunu, bērnam iesnas, izārstējam zibens ātrumā. Visu vajag ātri. Kamēr citi vēl nav paspējuši pabakstīt, ka tavā dzīvē kaut kas nav kārtībā. No malas tak labi var redzēt robu jeb tukšumu, ko vajag ātri vien aizpildīt. Nedrīkst sēdēt klusumā, nedrīkst būt vājš, nedrīkst nogurt. Cilvēks skrien un dzenas.
Patiesā brīvība sākas tad, kad spējam būt godīgi paši pret sevi. Kad pieņemam, ka ne visiem patiks tas, kādi esam, un tas ir normāli. Neviens nedzīvo mūsu vietā, neviens nejūt to, ko jūtam mēs, un neviens nezina mūsu ceļu labāk par mums pašiem. Saka, ka dzīve kļūst vieglāka, kad pārstāj censties izpatikt. Kad pārstāj mēģināt atbilst visiem standartiem, gaidām un pieņēmumiem. Vai tā tiešām ir, nezinu, jo neesmu iemācījusies dzīvot šādā brīvībā. Nesaku, ka dzīvoju ne savu dzīvi, bet es dzirdu cilvēkus. Viņu viedokļus, uzskatus, padomus, ieteikumus. Dažkārt tie skan skaļāk par manām pašas domām. Un tad kļūst grūti saprast, kur es beidzos un kur sākas citu cerības.
Ne jau tāpēc, ka trūkst sava mugurkaula, bet tāpēc, ka gribas būt saprastai. Piederēt. Nepievilt. Gribas darīt pareizi. Bet kas ir tas “pareizi”? Varbūt brīvība nav kliegšana pasaulē “es eju savu ceļu”, bet klusais miers sevī – zināt, kāpēc tu ej, kur tu ej, un būt mierā, ja kāds to nesaprot. Perfektas dzīves nav. Katram ir savas nebūšanas un problēmas. Katram – gan tev, gan man.
