
9. oktobrī pa savas istabas logu ieraudzīju brīnumainu skatu. Pāri debesu jumam savu tiltu visā košumā dāvāja Varavīksne.
To arī steidzos iemūžināt un atcerējos arī kādas nedaudz senāk rakstītas savas pārdomas par Varavīksni.
Kur mēs esam, tur divas pasaules ir,
Mēs laipojam pa tām un ceram ieraudzīt varavīksni.
Tā ir debesjumā augstāk par sauli.
Te ir tikai baltais un melnais,
Kas mūžīgā cīņā
Grib varavīksnes spožumu gūt.
Labi, ka varavīksne
Visam stāv pāri.
Un zemes putekļos nepazūd.
Teksts un foto: Ieva Pētersone