Ja gribi būt pirmais, esi visu kalps.
Kristus iemanto spēju pazemoties,
cilvēkiem tas ir ļoti grūti,
iedams krusta ceļu, Kristus sadedzināja
visus tiltus.
Cilvēkiem tas ir ļoti grūti.
Jāprot gan noliekties,
gan upurēties,
cilvēkiem tas ir ļoti grūti jo dzīvojam
pasaulē, kurā ir tik daudz izaicinājumu.
Ja gribi būt pirmais, esi visu kalps.
Ja kādam kaut ko soli,
tad jārēķinās, vai būs kāda svētība
līdzcilvēkiem,
atstāj izvēles iespēju jo svarīgi ir ne tas ko soli
bet gan tas ko dosi, reāli šiem cilvēkiem.
Jo katrs esat vizītkarte un ikdienas dzīve, lai būtu kā
Dievkalpojums, kurā netrūktu iecietības,
Sapratnes, piedošanas, mīlestības pret savu tuvāko.
Lai Dievs
Palīdz izpildīt solīto!
Uz vēlēšanām iešu ar zināmu atbildību. Četrus gadus uzticēsimies tiem, kuri jau paspējuši mūs pieradināt. Esmu jau izdomājusi par ko atdot savu balsi. Ēdienkarte jau daudzmaz zināma, atšķirība būs tikai pavāra mākslā. Es iešu jo nezinu vai to varēšu izdarīt vēl pēc laika. Tāpēc izmantošu to mirkli, kas vēl ir dots. Brīnumus negaidu jo viss, diemžēl atkarīgs no naudas. Priekšā ziema ar savām rūpēm, tās vēl papildina karš Ukrainā. Tomēr pastāv cerība, ka zaļā gaisma tiks dota sociālajai aprūpei- darbiniekiem, skolas vairs netiks reorganizētas, pietiks skolotāju, tie saņems adekvātu atalgojumu. Pastāvēs slimnīca, arī medicīnas darbiniekiem būs pienācīga alga. Galvenais, lai būtu jaunas darbavietas līdz ar to plauktu Alūksnes novads.
Arī mums pašiem jācenšas darīt labu, cik nu kuram spēka, kaut ar labām domām, aizlūgumiem par savu Latviju, pašvaldību un turpmākajiem tautas kalpiem.
- Oktobrī Alūksnē ir arī svecīšu vakars. Šim notikumam veltītas turpmākās pārdomas.
Svecīšu vakaram
Gadu žogiem klājas balta sarma,
Jau mūsu mīļie kapu kalnā guļ.
ejam viņus apciemot it bieži
Un domās garu ceļu staigājam.
Ir atmiņas mums priecīgas, gan sūras
Un tādas, kuras apslēpt gribas,
Bet viņas līdzi veļu dienām
Kā balta migla sirdī kāpj.
Tās iedegas un negrib apdzist,
Un liesmas svecēs iegailē,
Lai gaišāk redzētu mēs tuvinieku sejas,
Un arī tās, kas
Veļu maizi ēd…
Māt, tu aizgāji pa miķelīšu ceļu. Tevi pavadīja lietus lāses. Tikai vēla bite skāra tavu vaigu, kad mūža māju klāja ziedu vāls. Māt, tu vienmēr atgriezies ar rudens vējiem un palso miglu, kas tik asi dzeļ. Es tavu elpu jūtu sveču liesmās, kas tik rāmi deg.
