Kā svaiga ūdens malks

Ak, skaistais atvaļinājuma laiks! Šogad man tas gandrīz vai neplānoti “iekrita” jau pašā vasaras sākumā. Esmu priecīga, jo man bija izdevība kopā ar grupu alūksniešu un liepniešu doties četru dienu ilgā ceļojumā uz Somiju.

Braucām ar autobusu divu profesionālu gidu pavadībā. Vispirms Tartu, tad Tallina, kur izkāpām izstaipīt kājas, un Ķirsona “Lido”, kas ir arī Igaunijā, remdināt izsalkumu. Tad devāmies uz ostu, kur kāpām uz skaista prāmja “My Star”, lai divu stundu garumā peldētu uz Helsinkiem pa Baltijas jūru. Lai gan ārā bija ievērojams karstums, uz prāmja augšējā vaļējā klāja valdīja vējš, kas draudēja noplēst no galvas vai pēdējos matus. Atgriezos tomēr iekštelpās un nolēmu jūru baudīt, skatoties uz to pa kuģa logu. “My Star” lēnu slīdēja pa gludo ūdens spoguli, bet ik pa brīdim logā parādījās vēl citi prāmji, kas tikpat cēli peldēja pretī vai bija redzami kaut kur tālāk pie apvāršņa. Uz klāja bija dzirdamas dažādas valodas – latviešu, igauņu, somu, zviedru, angļu, vācu un citas. Bet – ne krievu, kas patīkami pārsteidza. Te jūras ceļojumu baudīja arī dažādas ādas krāsas cilvēki, kuri cits citam garāmejot pat uzsmaidīja, bet citi, kā varēja noprast, devās darba darīšanās, jo steidza vēl pēdējos “metrus” uzrakstīt savā līdzpaņemtajā klēpjdatorā. Tā, vērojot jūru un cilvēkus, 80 kilometri no Tallinas līdz Helsinkiem pagāja nemanot, un, izkāpjot krastā, mūs jau gaidīja no prāmja nobraukušais Alūksnes tūristu autobuss.

Ļaužu pārpilnie Helsinki, rāmā galvaspilsētas apkārtne, bet mazpilsētas tāpat kā Latvijā izceļas ar savu nesteidzīgo šarmu. Somu līcī, kas ir apmēram pieci procenti no Baltijas jūras, veldzēju kājas, bet dažs pat nebaidījās no akmeņainās grunts, lai varētu nopeldēties. Un klintis, klintis, klintis, kurām somi stājušies pretī, izlauzdami tajās sev vēlamo autoceļu virzienus, izbūvēdami tuneļus, baznīcas, muzejus un citas celtnes, skarbos dabas veidojumus pārvēršot apbrīnojamā efektā. Ceļi līdzeni, atsevišķas joslas pilsētā un laukos paredzētas gājējiem, bet puse no tām arī riteņbraucējiem, kuru tur nav mazums. Gar lielceļiem desmitiem kilometru gara abpusēja sēta, kas satiksmi padara drošu no savvaļas dzīvniekiem un klusinātu apkārtējiem iedzīvotājiem. Laukos aug labība un tāpat kā pie mums zied rapsis. Tas viss paliks atmiņā no šī ceļojuma.

Paldies alūksniešiem un liepniešiem par burvīgo kompāniju, sulīgajiem smiekliem un vakarēšanu viesnīcas istabiņās! Sen nebiju baudījusi tik saturīgu atvaļinājumu, kas bija kā svaiga ūdens malks manām gada garumā pārkarsušajām smadzenēm.