Diāna Lozko
Igauņu vēstures entuziasts Valdurs Tansilo no Igaunijas savācis un apkopojis apjomīgu informāciju par Veclaicenes pagasta vēsturiskajām robežām, kas ietiecas arī Igaunijā. Top arī grāmata, kas vēstīs par to, kā kopumā izskatījās lielais Veclaicenes novads cara laikā. Grāmata būs igauniski, bet veclaicenieši lēš, ka to būtu vērts izdot arī latviski.
Govis ganās abpus robežai
V. Tansilo ir vēstures entuziasts ar mežinieka izglītību, kuram rūp savas dzimtās puses vēstures izzināšana. Braucot pa Igaunijas pierobežu, viņš parādīja, kur sākās un kur beidzas Veclaicenes pagasta teritorija.
Savāktie materiāli abām pusēm
– latviešiem un igauņiem tagad kalpo par vērtīgu izziņas materiālu. Ar to ekspedīcijas dalībnieki iepazinās V. Tansilo mājās Lūtsniku pagasta Kilomani ciemā, kas savulaik ietilpis Veclaicenes pagastā. Tā, piemēram, kad starp Latviju un Igauniju sadalītas robežas, gadījies pat tā, ka saimniekam māja palikusi Latvijas pusē, bet aka –
Igaunijas. Lai zemniekam ļautu šķērsot robežu, bija nepieciešams īpašs dokuments. Tā gadījies arī govju saimniekiem, kuru gotiņas ganījušās te Latvijas, te Igaunijas pusē. “Arī mans vectēvs dzimis Veclaicenes pagastā, tikai Igaunijas pusē, tāpat kā Valdura vectēvs,” stāsta gids Jānis Prangels.
Kad starp Latviju un Igauniju sadalītas robežas, gadījies pat tā, ka saimniekam māja palikusi Latvijas pusē, bet aka – Igaunijas
Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Savukārt kāds cits dokuments vēsta par Piljardi ciemu, ko latvieši mēdza saukt par Pilnvēdera ciemu, un norāda, kurai īsti muižai Veclaicenes pagastā šis ciems piederējis.
Latvijas vai Igaunijas pusē
V. Tansilo arhīvā ieguvis arī dokumentu, kurā norādīts, kur cilvēki vēlējušies palikt pēc pagasta sadalīšanas – Latvijas vai Igaunijas pusē. “Bija igauņi, kuri palika Latvijas pusē, bet daži atgriezās Igaunijas pusē,” teic V. Tansilo. Iesākumā gan pēc šādas robežu sadalīšanas 1920. gadā Igaunijas valdība bijusi noraidoša pret skolēnu migrāciju un uzskatīja, ka igauņu bērniem jāmācās Igaunijā, nevis Latvijas pusē, kā tas dažreiz notika. Tiesa, vēlāk šī prakse mainījās un skolēnu migrācija bija pat uzteicama.
V. Tansilo aizrauj savas apkārtnes vēstures pētīšana. Viņš labprāt aprunājas ar kaimiņiem, izzina māju vēsturi un šo informāciju apkopo. Viņa krājumā atrodami arī avīžu izraksti par pasākumiem, kas notiek Kornetos, kā arī dažādu laiku pasākumu afišas. Alūksnes novada Kultūras centra kultūras darba speciāliste Maija Rozīte uzsver, ka tā ir milzīga vēstures liecība un, viņasprāt, V. Tansilo veic apbrīnojamu darbu, kā rezultātā taps brīnišķīga grāmata par vēsturisko Veclaicenes pagastu, un tā noteikti atklās arī daudz informācijas par Latvijas pusē notiekošo.
Grāmata, lai arī top igauņu valodā, būs milzīgs ieguvums arī Veclaicenes pagastam. “Drukāšanai tā jāsagatavo līdz decembrim. Kad tā iznāks, iepazīsimies ar saturu un vērtēsim, iespējams, to vērts tulkot un izdot arī latviešu valodā,” teic J. Prangels.
Dati no seniem dokumentiem
1919. gadā Veclaicenes pagastā dzīvojuši
1565
iedzīvotāji, no kuriem 1024 bijuši igauņi un 944 latvieši.
Reklāma