Reklāma

„Mūzikai jābūt atnākušai vai izauklētai”. No Mārtiņa Brauna atvadoties

Šodien domās atvadāmies no komponista Mārtiņa Brauna, kurš 70 gadu vecumā beidza šīs zemes gaitas, taču atstāja mums bagātu un neatkārtojamu muzikālo mantojumu. Alūksnieši viņu uzskata par novadnieku, jo pirmos dzīves gadus komponists pavadīja Alūksnē.

Pirms pieciem gadiem, kad savas 65 gadu jubilejas koncerttūres ietvaros  M. Brauns viesojās Alūksnē, pirms gaidāmā koncerta „Darbi un nedarbi…” man bija iespēja intervēt komponistu. Biju dzirdējusi par viņa šerpo raksturu, tādēļ zvanīju M. Braunam ar zināmām bažām, taču tās izgaisa jau pirmajās sarunas minūtēs, jo komponists bija atsaucīgs un mūsu sarunai atvērts.

Lai daži fragmenti no šīs intervijas ir atvadu sveicieni  viņam.

„Vecākiem Alūksne bija prakses vieta. Pats esmu dzimis Rīgā, bet drīz pēc manas dzimšanas atbraucām uz Alūksni. Mamma bija ķirurģe – ļoti erudīta, ar daudzpusīgām zināšanām medicīnā. Tētis bija terapeits, bet viņu vairāk atceros kā mācībspēku Rīgā toreizējā Medicīnas akadēmijā. Abi mani vecāki bija muzikāli. Mamma spēlēja klavieres, bet  tētis – vijoli.

Mēs dzīvojām Skolas ielā 1 un cauri mūsu mājas pagalmam ārsti un medicīniskais personāls gāja uz darbu Alūksnes slimnīcā. Visi sveicinājās ar mani, līdz man tas apnika,  un es sāku runāt visādus niekus.

Savā ziņā Alūksne bija mans muzikālais sākums. Piecu gadu vecumā man konstatēja absolūto dzirdi un sāka vest mācīties klavieres pie Altmaņa kundzes.”

Alūksne komponistam palikusi atmiņā ar Alūksnes ezeru, Cepurītes salu un repšiem, kuru nav citos Latvijas ezeros. 

M. Brauns rakstījis dažādu žanru mūziku. Vaicāts, kurš no tiem viņam ir tuvākais, komponists sacīja : „Es mūziku nešķiroju. Tā vai nu ir, vai nav. Mūzikai jābūt izauklētai vai atnākušai. Mūzikā, ko esmu rakstījis es, ir roka elementi, neatkarīgi no tā, vai tā ir rokmūzika, simfoniskā mūzika, mūzika teātrim vai kinofilmai.”

Dzirdot komponista M. Brauna vārdu, daudziem pirmā asociācija ir dziesma „Saule. Pērkons. Daugava”.  „Paldies Dievam, ja tā patiešām ir pirmā asociācija ar  manu mūziku, nevis „Mammu, es gribu” vai „Čali, ko tu rausties”, kā bija līdz tam, kad biju uzrakstījis šo dziesmu,” toreiz intervijā atzina M. Brauns. „Pateicība režisoram Valentīnam Maculevičam, kurš Valmieras teātrī iestudēja Raiņa „Daugavu”. Ciklu dziedāja koris „Sindi putnu dārzs”, un es to nosaucu par  latviešu mesu”. Pēc diriģenta Ulda Kokara lūguma izveidoju šī cikla pārlikumu vīru korim. Tā tituldziesma no teātra izrādes izauga līdz Dziesmu svētkiem un Katalonijas himnai. Tas, ka šī dziesma guva plašāku skanējumu, notika, pateicoties Jānim Erenštreitam, jo tā izskanēja Skolēnu dziesmu svētkos. Taču vislielākais saviļņojums bija to dzirdēt 1990. gada Dziesmu svētkos, kad Latvija savu neatkarību vēl nebija atguvusi.”

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Alūksniešiem.lv komanda.