Mazais Jānis Ozols – saulgriežu tradīcijas glabātājs

TUR, KUR SAULE visilgāk kavējas pie horizonta, pļavas smaržo pēc rasas un jāņuzālēm, vijas krāšņākie svētku vainagi, deg visspožākie ugunskuri un skan līksmākās dziesmas, tur svin vislatviskākos Jāņus. Šāda vieta ir Jaunanna, kur saglabājusies skaista tradīcija – doties aplīgot no sētas uz sētu pagasta Jāņus un Līgas. Viena no pieturas vietām ir Ozolu mājas, kur dzīvo astoņgadīgais Jānis Ozols – apliecinājums tam, ka latviskums un Jāņu gars turpinās dzīvot arī nākamajās paaudzēs.

Katram vārdam ir savs stāsts, un īpaši tas attiecas uz vārdu Jānis — vārdu, kas latviešu kultūrā ir cieši saistīts ar saulgriežu tradīcijām un Jāņu svētkiem. Šoreiz mūsu stāsts ir par vienu īpašu Jāni — astoņgadīgo Jāni Ozolu no Jaunannas, kurš savā vārdā nes latviskuma un Jāņu garu, ko ģimene un pagasta iedzīvotāji rūpīgi kopj un turpina nodot tālāk.

Jāņa mamma Līna stāsta, ka dēlam vārdu izvēlējies tētis Zintis, kurš jau sen bija nolēmis, ka viņu dēlam būs tieši šis latviskais un spēcīgais vārds. “Man pašai bija prātā vairāki citi, visi arī skaisti un latviski, taču brīdī, kad pirmo reizi ieraudzīju savu mazuli, man bija pilnīgi skaidrs — viņš būs mūsu Jānis,” atceras Līna. Protams, uzvārds Ozols zēnam būtu jebkurā gadījumā, bet – kas gan būtu Ozols bez Jāņa? Par godu dēla piedzimšanai ģimenes īpašumā tika iestādīts arī maziņš ozoliņš, kas nu jau kupli salapojis un aug augumā gluži vai līdz ar mazo Jāni. Viņš nav gan vienīgais Jānis dzimtā – tie bijuši senčos abiem vecākiem, gan Līnai, gan Zintim.

Jaunannas aplīgošanas tradīcija

Īpaša tradīcija Jaunannā ir doties aplīgot Jāņus un Līgas – no sētas uz sētu, sveicot visus ar līksmām dziesmām un svētku noskaņu. Tomēr Līna neslēpj, ka šo skanīgo un latvisko vārdu nēsātāju kļūst aizvien mazāk. Tāpēc viņu mazais Jānis ir kā gaišs stars – negatīvās tendences lauzējs, kas dod cerību nākotnē saglabāt tautas tradīcijas dzīvas. “Paši smejamies – gribējām, lai beidzot pie mums nāk aplīgotāji, nevis mēs dodamies pie citiem. Pirms piedzima Jānis, paši bijām vieni no tiem, kas devās aplīgot citus. Šī Jaunannas tradīcija ir sena, un, lai tā turpinātos, bija vajadzīgs kāds jaunais Jānis. Nezinu, vai ir vēl kāds pagasts, kur šo tradīciju godā un kopj tik ļoti kā pie mums,” saka Līna un piebilst – pasākumā var piedalīties ikviens, ne tikai Jaunannas iedzīvotāji. Bijuši gadi, kad līgošanā piedalījušies arī tūristi no ārzemēm, kuri brīnījušies par šo tradīciju. Arī viesi no Kuldīgas bijuši patīkami pārsteigti, ka senā aplīgošana vēl saglabājusies.

Interesanti, ka šim aplīgotāju gājienam var sekot līdzi arī internetā – tiešraidē. Vienmēr atrodas kāds aktīvists, kurš uzņemas filmēt notiekošo, un tā līgotāju ceļš kļūst redzams ikvienam. Arī Jānis kopā ar vecākiem seko līdzi – skatās, cik tālu nācēji tikuši. Un, kad līgotāji jau pavisam tuvu, gatavošanās darbi tiek pārtraukti, saimnieki iznāk pagalmā un ar prieku sagaida viesus. Līgotāju uzņemšana nozīmē, ka ģimenes māja un pagalms tiek rotāts ar meijām un citiem svētku dekoriem, izveido lielo ugunskuru, gādā Jāņu cienastu, piemēram, sieru, pīrāgus, arī alu, ko pacienāt atnākušos. Tam seko kopīga dziedāšana un iešana rotaļās. Līna saka, ka gatavošanās un līgotāju uzņemšana sagādā prieku un nekad tā nav bijusi kā nasta vai apgrūtinājums. Tā kā Jāņa Ozola mājas ir vienas no pēdējām, kur viesojas līgotāji, tad svētkus svinēt līdz pat rīta gaismai paliek krietns pulks ļaužu. Bet, kā smej Līna, – teritorija ir plaša un vietas pietiek visiem svinētājiem un bērnu izklaidēm. Jaunannas Zaķusalas estrādē katros Jāņos ir arī zaļumballe, uz kuru dodas gan lieli, gan mazi svētku svinētāji, arī Jānis. Arī tā ir neatņemama svētku tradīcija gadu gadiem. Šogad ballē spēlēs grupa “Rolise”.

Lepnums un kopības spēks

Pašam Jānim savs vārds ļoti patīk – jo īpaši tāpēc, ka viņa vārda dienu var svinēt daudz īpašāk nekā citas. Viņam patīk, ka ciemos ierodas līgotāji, tiek dziedātas līgo dziesmas un kuras ugunskurs. Patīk ozollapu vainagi, ko viņam dāvina. To parasti esot daudz, vairāk kā viens, jo tos sadāvina aplīgotāji. Tādēļ vārda diena viņam patīk labāk kā dzimšanas diena, kas ir ziemā. Jānis nevar iedomāties savu vārda dienu ar baloniem un piepūšamām atrakcijām – viņa dienai ir īpašs šarms, kāda nav nevienai citai. “Nevienu citu sveikt vārda dienā neierodas teju viss Jaunannas pagasts. Jancis ir lepns par savu vārdu un uzvārdu. Kad viņš vēl bija mazs un kāds viņam jautāja: “Kāds tev vārds?” – ar lepnumu atbildēja: “Jānis Ozols,” nevis tikai “Jānis”. Vārdam un uzvārdam ir liela nozīme, tie veido cilvēka identitāti un arī saikni ar tradīcijām. Ja dēlam būtu cits vārds, nez vai Jāņu svinēšanas tradīcijas mūsmājās būtu tik stipras. Šie svētki nebūtu tik nozīmīgi. Patiesībā, es nespēju viņam iedomāties citu vārdu. Vārda dienas svinēšana Jānim ir gada spilgtākais notikums – par piedzīvoto viņš runā vēl ilgi pēc svētkiem, pat līdz nākamajiem Jāņiem,” stāsta Līna.

Jaunannā ir stipra kopiena, un Jāņi ir tikai viens no apliecinājumiem tam. Arī ikdienā pagasta iedzīvotāji saliedēti un izpalīdzīgi – ja kādam gadās kāda ķibele, palīdzēs. “Lepojos, ka esmu tīra jaunanniete, Jaunannas iedzīvotāji ir īpaši. Jāņi nav vienīgā tradīcija, vienmēr kupli apmeklētas ir arī talkas, kad visi kopā strādājam, lai sakoptu savu pagastu. Ir sajūta, ka visi Jaunannā ir savējie, ir uz ko paļauties. Nekad palīdzību neatteiks. Piemēram, pļaujot zāli, nogrima traktors, zvanu, un man palīdz. Tik vienkārši,” saka Līna.

Lai Jāņu gars vienmēr deg mūsu sirdīs!

Ģimenei gribētos, lai Latvijā būtu vairāk tik stipru kopienu kā Jaunannā – vietu, kur godā un kopj senās tradīcijas. Lai aplīgošana no sētas uz sētu atgrieztos kā dzīva un sirsnīga paraža arī citās apdzīvotās vietās. Jānis saka, ka tradīcijas, kas saistītas ar Jāņiem, noteikti nedrīkst izzust – īpaši Jāņu ugunskurs, vainagi un dziesmas. “Tradīcijas saglabāsies tikai tad, ja mēs, pieaugušie, tās nodosim bērniem un dosim viņiem iespēju tajās piedalīties. Bērni ir jāiesaista visā – ja viņi redz, dzird un piedzīvo, ir daudz lielāka iespēja, ka arī nākotnē svinēs svētkus tieši tāpat. Bērni neskatīsies “Youtube” video par Jāņiem tas nu ir skaidrs,” saka Līna. Viņa uzskata, ka ir ļoti vērtīgi, ka jau pirmsskolas izglītības iestādēs bērniem tiek stāstīts par šīm tradīcijām un svētki tiek svinēti kopā. “Ja mājās nav šādas iespējas, tad bērns vismaz bērnudārzā kopā ar citiem uzzina par dziesmām, vainagu pīšanu un Jāņu ugunskuru. Protams, saprotu – ne visiem ir lauku īpašumi, kur kurināt ugunskuru un skriet pa pļavām. Bet tāpēc ir vērts doties tur, kur šī iespēja ir. Nevajag palikt dzīvoklī – Jāņi ir jāpiedzīvo,” ir pārliecināta Līna un vēl visiem svinēt saulgriežus ar dziesmu, gaismu un latvisku spēku – tieši tā, kā to dara Jaunannā! Līgo!