Atmiņas joprojām sāp

Pirms 84 gadiem, 1941. gada 14. jūnijā, Latvijas vēsturē tika ierakstīta viena no drūmākajām lappusēm – padomju okupācijas režīms īstenoja pirmo masu deportāciju. Vienas dienas laikā no Latvijas izveda vairāk nekā 15 000 cilvēku. Starp viņiem bija arī Alūksnes novada iedzīvotāji, kurus izrāva no savām mājām un aizveda uz tālajiem, svešajiem Sibīrijas apgabaliem. Katru gadu 14. jūnijā visā Latvijā cilvēki godina šo traģēdiju upurus – noliek ziedus pie piemiņas vietām, aizdedz sveces un klusuma brīdī atceras izsūtīto likteņus. Arī Alūksnē šajā dienā notiks piemiņas pasākums – šodien, 14. jūnijā, pulksten 10.00 pie Mātes tēla godinās deportāciju upuru piemiņu. Tajā piedalīsies četri izsūtīšanu pārdzīvojušie alūksnieši – Vija Kola, Klāra Zālīte, Ilga Hansova un Gunārs Eglītis.

Viju Kolu no vecvecāku mājām Stāmerienā izsūtīja, kad viņai bija nepilni astoņi gadi – vecumā, kurā jau saprot, kas notiek, un atmiņas saglabājas uz visu mūžu. “Atmiņas joprojām dzīvas – un tās joprojām sāp. Dažkārt gribētos aizmirst, atbrīvoties no šīm sāpēm, dzīvot tā, it kā tas viss nebūtu bijis. Bet nespēju. Esmu mēģinājusi sev teikt: ir jāaizmirst. Ir jādzīvo tālāk. Tomēr briesmas, ko piedzīvoju, to netaisnību un bailes – tās nav izdzēšamas,” saka Vija. Neizdzēšamas ir arī tā rīta atmiņas – kad viņu pamodināja sveši, jauni vīrieši, ap 18 – 20 gadu veci, kuri kliedza un spārdīja ar smagajiem “kirzas” zābakiem. Tikai stacijā viņa ieraudzīja tēvu, kuram paguvusi vien pamāt ar roku, bet vienā no vagoniem satika māti. Un jau atkal sekojis spēriens… Pēc vairāk kā nedēļas brauciena sakās neiedomājami smaga un grūta dzīve Nazarovas rajonā, Krievijas plašumos. Sākums nebija viegls – briesmīgi apstākļi, necilvēcīga attieksme un nicinājums. Vēlāk gan dzīve uzlabojusies, līdz Vija Latvijā pēc 16,5 gadu prombūtnes – 1958. gada janvārī – atgriezās Latvijā. Stāmerienā dzīvot vairs nevarēja, jo tur uzskatīja par ienaidnieku.

Ceļš uz dzimteni, kuru nepazina

Klāras Zālītes ģimeni izsūtīja no Bauskas rajona, un viņa piedzimusi jau Sibīrijā – 1946. gadā, laikā, kad vecāki bija izsūtījumā pie Noriļskas. Kad viņai bija seši gadi, ģimene pārcēlās uz Zaton–Čerez. “Pirmos dzīves gadus īsti nesapratu, kas notiek, – biju vēl bērns. Dzīvoju tā, kā bija lemts, un veidoju savu dzīvi tur, kur atrados. Latvijas dzīvi nepazinu, nekad to nebiju redzējusi – vien dzirdēju stāstus. Latviešu tautu centās iznīcināt, jo tā bija neērta padomju varai,” sarunu iesāk Klāra. Latvijā ģimene atgriezās 1956. gadā. “Savās mājās mūs vairs neielaida – tur jau dzīvoja citi. Rudenī sāku mācības Iecavas skolā,” atceras Klāra, kura vēlākos dzīves gados pārcēlās uz Alūksni.

Izsūtīšanas brīdi neatceras brālis un māsa Gunārs Eglītis un Ilga Hansova, jo tobrīd bija mazi bērni. Ilgai bija tikai trīs mēneši, bet Gunāram – seši gadi. Viss, kas toreiz notika, ir vien mammas atstāstīts. Lai arī bērnība aizritēja izsūtījumā, viņiem, kā bērniem, ir saglabājušās labas atmiņas – pagalmā visi dzīvojuši draudzīgi, kopā spēlējušies, smējušies, reizēm arī apsaukājušies, taču neviens otram ļaunu nav darījis. Iedzīvojušies un par ienaidniekiem nav saukti. Skolā gan mācības notikušas krievu valodā, un tā kļuvusi par viņu pirmo saziņas valodu. Tēvs ģimenei pievienojies vēlāk, bērnu pusaudžu gados, un 1953. gadā visai ģimenei atļauts atgriezties Latvijā.

Brīvība – izsapņota, izcīnīta, bet ne vienmēr piepildīta

“Viss, kas reiz ir bijis, ir pagātne. Es nedomāju par to, ko nevaru mainīt. Tie ir notikumi, kas palikuši aiz muguras, un ikdienā es pie tiem neatgriežos,” saka Gunārs. Savukārt Ilga dzīvi Latvijā nemaz nepazina, tāpēc vienkārši pieņēmusi situāciju tādu, kāda tā bija, – dzīvoja un mācījās tur, kur bija. “Tikai tad, kad mani atveda ciemos uz Latviju, es iepazinu savu vecāku dzimteni. Tad sapratu, ka Latvija ir mana vieta, manas mājas, radās piederības sajūta. Man bija citas sajūtas, kā tiem, kuri jau bija saprātīgā vecumā. Pēc šīs vizītes atgriezāmies Krievijā, taču vēlāk uz Latviju pārcēlāmies pavisam un sākām veidot dzīvi šeit. Strādājām, dzīvojām, un dzīve ritēja kā straujš karuselis, priecājāmies, kad Latvija kļuva brīva,” stāsta I. Hansova.

Latvijas brīvību gaidīja visi, taču šī brīža Latvija nav tā, kādu represijas piedzīvojušie bija iedomājušies. “Solīja daudz, bez deva maz. Gribējām celt Latvijas labklājību, lai dzīve kļūtu labāka. Ir jau labi, tomēr pa kādai darvas karotei medus podā netrūkst,” stāsta Ilga. Arī Vija nav mierā ar to, kā šobrīd valstī rit lietas – pie varas esošie domā galvenokārt par savu labumu, nevis par vienkāršo cilvēku. Brīvība ir izcīnīta ar lielām ciešanām, taču šķiet, ka tā netiek pietiekami novērtēta.

Pagātne jāzina, lai saprastu tagadni un sargātu nākotni

14. jūnijs Latvijas vēsturē nav aizmirsts – tā ir nozīmīga diena un to piemin, atceras pietiekoši, uzskata paši deportācijas upuri. Visi ir pārliecināti, ka jaunajai paaudzei savas valsts vēsture ir jāzina un to nedrīkst aizmirst. Par izsūtījuma gadiem viņi stāstījuši saviem bērniem un mazbērniem, viņi paši par to ir interesējušies. “Protams, ir jāstāsta un jaunajiem jāgrib zināt, nevis dzīvot tikai šai dienai. Manuprāt, skolā par šiem notikumiem pietiekoši runā, un tas ir labi. Pagātne jāzina, lai saprastu tagadni un sargātu nākotni. Vai jaunieši novērtē to, ka dzīvojam brīvā Latvijā, – to gan grūti pateikt,” saka Klāra. Ilga papildina, ka viņas ieskatā jaunieši novērtē labo dzīvi – viņi saņem to, ko vēlas, un līdz ar to ir apmierināti. “Ja vajadzības ir apmierinātas, reti kurš aizdomājas, kādā ceļā tas viss ir nācis. Bet brīvība nav pašsaprotama – tā ir izcīnīta un jānovērtē,” viņa piebilst.

Izsūtījums ir viens no sāpīgākajiem un tumšākajiem posmiem latviešu tautas vēsturē – pieredze, kuru neviens nevēlētos piedzīvot atkārtoti. Taču arī šodien pasaule nav mierīga – varas cīņas turpinās, aiz sevis atstājot sāpes, ciešanas un postu. “Viss ļaunuma sākums meklējams cilvēka nepaklausībā Dievam, un arī valdība šodien ir tālu no Dieva ceļa. Tāpēc notiek tas, kas notiek – draudi, postījumi, iznīcība vēršas plašumā visā pasaulē. Dzīvība vairs netiek cienīta, svētas lietas zaudējušas nozīmi. Ja ticam, ka Dievs Tēvs ir pasaules radītājs, tad jātic arī tam, ka Viņš pilda Savus solījumus – taču saskaņā ar Savu gribu un Savā laikā. Mums dots ceļvedis – Bībele. Un viss sākas ar vienu būtisku soli: ceļu atpakaļ pie Dieva. Ko mēs katrs varam darīt? Darīt labus darbus, atšķirt labo no sliktā un lūgties Dieva palīdzību,” iesaka Klāra.

Atbildība, vērtības un dzimtenes mīlestība

K. Zālīte novērojusi, ka mūsdienu bērni bieži aug visatļautībā – viņi nezina vārdu “nedrīkst”. “Cilvēkiem nav atbildības par savu dzīvi. Gribētos, lai jaunā paaudze izaug par godīgiem, taisnīgiem un atbildīgiem cilvēkiem. Protams, cilvēks vienmēr meklē, kur būtu labāk, – tāpat kā zivs meklē ūdeni. Taču apetīte rodas ēdot. Vai tiešām cilvēkam vajag tik daudz, cik viņš vēlas? Vai viss, ko kārojam, patiešām ir nepieciešams?” ir jautājumi, kurus, kā uzsver sarunas biedre, ikvienam būtu vērts sev uzdot.

“Pasaule būs tāda, kādas vērtības mēs ieliksim bērnos. Ģimenei ir izšķiroša loma – tieši no tās atkarīgs, kā bērni izaugs, jo vecāki ir bērnu spogulis,” saka Vija. Ilga uzsver, ka katram būtu svarīgi darīt savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, nevis tērēt enerģiju ķengām. “Dzīvosim draudzīgi, ar mieru sirdī. Mīlēsim savu dzimteni un neaizmirsīsim, ka esam Latvijas pilsoņi, kas dzīvo tās labklājībā. Lai to sajūt ar sirdi – lai mīl Latviju un savus līdzcilvēkus,” novēl Ilga. Gunārs atzīst – viņš visvairāk vēlētos, lai pasaulē valdītu miers. “Ja gribam mieru pasaulē, vispirms jāsāk ar sevi – ar savu domāšanu, attieksmi un rīcību. Lai Latvija nekad neizzustu un vienmēr būtu latvieši,” viņš saka. Latvija un tās tauta pastāvēs — nav jāļaujas pesimismam, ir pārliecināti sarunas dalībnieki.