Gaidot pavasari un cilvēkus!

Pavasari Latvijā vēl nesola, bet pēc savām sajūtām sniega ir – oi, cik par daudz. Sadzītie sniega aisbergi, kas karaliski slejas Pilssalas teritorijā, pat lietum līstot, nekūst. Tie spītīgi vēsta – mēs jūs nepametīsim, mēs te paliekam.

Ak, kā gribas pavasari, tik pat ļoti, kā satikt savus tuvākos un tālākos. Pavasaris dara skaistas lietas dabā, cilvēkos rada patīkamas emocijas un vairāk gaišuma prātos. Tāpat ir arī ar cilvēkiem, bez kuriem mūsu dzīves nav iedomājamas. Man tīk viņus dēvēt par dvēseļu radiniekiem. Kaut vai attālināti, runājot ar saviem dvēseļu radiniekiem, sarunas pēcgarša paliek ļoti sulīga. Pēc tādām reizēm skaidri apzinies – ir tuvi cilvēki. Ir svešie. Ir tie, kuri netieši iet kopā ar tevi pa dzīvi, ne īpaši to ietekmējot, taču kaut kādu iemeslu dēļ ir klātesoši.

Man patīk, kā saka bloga autore Ginta Fila: “Ir tie, kuri cieši tev pietuvojas un izmaina visu notikumu gaitu. Ir atnācēji un aizgājēji. Vieni acumirklī atstāj dziļas pēdas, citi, gadiem ilgi blakus esot, neaizskars tavas dvēseles stīgas. Nav iespējams uzminēt, kurš paliks ar tevi – dažkārt pat ļoti tuvie palaiž vaļā tavu roku pašā bezdibeņa malā, bet pavisam svešie pēkšņi to pasniedz. Var iet vienu ceļu, bet skatīties dažādos virzienos. Var iet dažādus ceļus, bet pēkšņi sastapties likteņa krustcelēs. Un nevienam nav zināms, kas notiks pēc minūtes, mēneša, gada. Taču tad, kad tu ieej kāda cilvēka dzīvē, vai kaut vai uz mirkli tai pieskaries, atstāj tajā kaut ko tādu, kas otram kļūs par bāku pašā tumšākajā viņa naktī.”

Manuprāt, dažkārt cilvēki ir dzimuši un auguši tādos apstākļos, lai, reiz tiekoties ar kādu, apjaustu, ka dala līdzīgu dzīvesstāstu ar viņu, un tas var palīdzēt, balstīt nākamajos dzīves stāstos. Tāpat ir cilvēki, kuru klātesamība var nebūt fiziska, bet domas vien liek sirdij sisties straujāk un ceļiem ļimt.

Bet to nevar uzrakstīt vienā aprakstā, to varētu rakstīt grāmatā, sākot no – ko man darīt, līdz reālai dvēseles miera atmodai kopā ar šiem cilvēkiem. Patinot savas atmiņas, jo tās mums neviens nevar izdzēst, pār maniem vaigiem līst tik daudz prieka emociju. Paldies visiem maniem lieliskajiem cilvēkiem, kuri iet kopīgā ceļā ar mani, kuri kādā šķērsielā piestāj un aprunājas, kuri paiet kādu mirklīti un dodas tālāk. Paldies, ka ienākat manā dzīvē. Es ticu, ka KATRS no jums nav tāpat vien!

Starp negācijām un dusmām es tik un tā redzu cilvēcību, patiesumu un īstu mīļumu. Un, ja savu dvēseļu radinieku neesi saticis, atgādinu tiem, kuri tic liktenim – viss notiek tad, kad tam ir jānotiek, ar tiem cilvēkiem, ar kuriem tam lemts notikt. Visi mūsu pieņemtie lēmumi un rīcības ir sekas, kas atvedušas pie konkrēta notikuma vai cilvēka.