Agita Bērziņa
Jau vairākus gadus rit diskusijas par nepieciešamību veikt vērienīgus remontus sociālās aprūpes centrā (SAC) “Alūksne” ēkā, kur aprūpes iestāde atrodas teju simts gadus un vairs neatbilst mūsdienu prasībām. Par problēmu runāts gadiem ilgi, taču risinājuma nebija. Šobrīd risinājums ir darba procesā – Alūksnes novadā plānots viens plašs, skaists un mūsdienu prasībām atbilstošs sociālās aprūpes centrs.
Visi seniori ir pelnījuši vecumdienas cieņpilnos apstākļos. Ja tās nav iespējams aizvadīt savās mājās vai pie tuviniekiem, jādodas uz sociālās aprūpes centru (SAC). Alūksnes novadā ir divas iestādes un abas pieder Alūksnes novada pašvaldībai – SAC “Alūksne” un SAC “Pīlādži” Mālupē, kas atrodas 15 kilometrus no pilsētas centra. Centrs “Alūksne ” atrodas vēsturiskā ēkā, kas celta 19. gadsimta sākumā, klasicisma stilā, un sākotnēji bija paredzēta Alūksnes pils kroga vajadzībām. Laika gaitā ēka pielāgota aprūpes iestādes vajadzībām, veikti vairāki remontdarbi, iegādāti divi pacēlāji, lai klienti no otrā stāva nokļūtu pirmajā. Arvien palielinoties pieprasījumam pēc vietām sociālās aprūpes iestādē, novada pašvaldība 2019. gadā izveidoja otru iestādi – “Pīlādži”, kas atrodas slēgtās Mālupes pamatskolas telpās Mālupes pagastā. Ēka celta astoņdesmito gadu beigās. Abās iestādēs kopumā var izvietot teju 125 cilvēkus – “Pīlādžos” ir 59 vietas, bet “Alūksnē” 66.
Pieprasījums arvien aug
“Pieprasījums pēc aprūpes centriem ir pieaudzis, un tam ir vairāki iemesli. Cilvēki aprūpes iestādēs nokļūst ar smagām veselības problēmām, bieži vien viņus atved uzreiz pēc slimnīcas. Arvien vairāk ir kopjamu klientu, guļošie, pozicionējamie, kas nozīmē, ka cilvēks nekustas nemaz. Katram no viņiem nepieciešama īpaša aprūpe, ko mājas apstākļos ir grūti nodrošināt. Tāda aprūpe prasa profesionālu pieeju, un uzskatu, ka abās mūsu iestādēs ir izdevies. Regulārajās pārbaudēs, ko veic Veselības ministrijas, Labklājības ministrijas, Nacionālā veselības dienesta un Pārtikas un veterinārā dienesta darbinieki, nopietni aprūpes organizēšanas pārkāpumi nav konstatēti. Protams, ir bijuši ieteikumi par darba procesiem, niansēm un nepilnībām, kas visas ir novēršamas, bet kopumā darbs ir novērtēts ļoti atzinīgi,” stāsta Alūksnes novada Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Ilze Posta. Pagājušajā gadā SAC “Alūksne” veikti ļoti gaidītie uzlabojumi dušas un tualetes telpai. Visi ar rezultātu ir ļoti apmierināti un priecīgi, sakot, ka tā šobrīd ir viena no skaistākajām telpām iestādē. Iestādes budžetā līdzekļu gan šiem darbiem nebija pietiekoši, tādēļ pašvaldība piešķīra papildu finansējumu.
Tomēr ar šo telpu izremontēšanu vien ir par maz, lai senajā ēkā būtu mūsdienīgs un visām prasībām atbilstošs sociālās aprūpes centrs. “Piemēram, ir jābūt iespējai pārvietot funkcionālās gultas ar klientu visur, kur tas nepieciešams, gan higiēnas, gan medicīnas procedūru veikšanai, nodrošinot pārvietošanos ar speciālām ierīcēm. Istabiņās jādzīvo vienam vai diviem cilvēkiem, bet ne vairāk. Ir jānodrošina iespēja katru dienu nokļūt svaigā gaisā, arī guļošiem klientiem, ne tikai ratiņkrēslā. Ja ārā organizē pasākumu, visiem jābūt iespējai piedalīties. Mērķis ir uzlabot dzīves kvalitāti un radīt vidi, kas būtu tuvināta ģimeniskai atmosfērai,” stāsta I. Posta. Tomēr ne visas šīs prasības ir iespējams veiksmīgi īstenot iestādē, kas atrodas vēsturiskā ēkā un nav būvēta šādiem mērķiem.
Senā ēka Ošu ielā būs jāatbrīvo
“Var ieguldīt divus vai trīs miljonus eiro, bet tas vēl joprojām nebūs pietiekami, lai ēka pilnībā atbilstu visām prasībām. Standartiem neatbilst gaiteņu platumi, nevaram ierīkot liftu, mainīt nesošās konstrukcijas, pārbīdīt sienas. Ļoti labi saprotam, ka aprūpētāju ikdienas darbs ir ārkārtīgi sūrs. Šajā ēkā var būt kaut kas cits, bet ne sociālās aprūpes iestāde. Domājot par iespējamiem risinājumiem, diemžēl jāatzīst, ka senā ēka Ošu ielā jāatbrīvo, bet Mālupes iestāde jāpaplašina. Tā nebūs pilnīgi jauna struktūra, bet gan ēkas paplašinājums – iestāde joprojām paliks viena. Liela infrastruktūra vienmēr ir finansiāli izdevīgāka nekā vairākas atsevišķas ēkas. Mālupes centrs jau šobrīd darbojas ļoti labi, un ir atrisināti loģistikas jautājumi, kas ļauj darbiniekiem viegli nokļūt darbā un pēc tam doties mājās,” stāsta I. Posta. Šobrīd notiek plānošanas un projektēšanas darbi, ir arī daļējs finansējums.
3. aprīlī Alūksnes novada pašvaldība parakstīja līgumu par būvprojekta izstrādi grupu mājas jaunbūvei Mālupē un SAC “Pīlādži” pārbūvei ar paplašināšanu. Kā jau esam vēstījuši, projekta ietvaros Mālupē līdz 2027. gadam uzbūvēs grupu dzīvokļus pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem, kur būs dzīvesvieta 16 cilvēkiem. I. Posta norāda, ka abu šo pakalpojumu esamība līdzās ir ļoti labs risinājums. “Ir daži tādi klienti, kuriem nebūtu jāatrodas sociālās aprūpes iestādē. Katrā SAC šobrīd mitinās divi vai trīs klienti, kuriem piemērotāka būtu dzīve grupu dzīvoklī. Viņi paši spējīgi par sevi daļēji rūpēties, bet viņam ir vajadzīga uzraudzība,” saka I. Posta.
Labāk gan klientiem, gan darbiniekiem
SAC “Alūksne” vadītāja Irina Baikova atzīst, ka pilnībā saprot nepieciešamību pēc izmaiņām, jo telpas Ošu ielā nav piemērotas sociālās aprūpes iestādei un ir ļoti grūti atbilst visiem kritērijiem, lai tās varētu kvalificēties kā sociālās aprūpes iestāde. “Gan klientiem, gan darbiniekiem gribas nodrošināt to labāko – iestādei jāatbilst mūsdienu prasībām. No malas var šķist, ka vienīgais pareizais risinājums ir atstāt iestādi tajā pašā vietā, taču tā nav. Tikai tie, kuri strādā šeit, zina, ar kādām grūtībām aprūpētāji saskaras, cik grūti ir pārvietot klientus. Lai ko saka sirds, ar prātu saprotu, ka pārmaiņām jānotiek,” norāda I. Baikova. Sociālās aprūpes iestāžu darbinieki ir devušies pieredzes apmaiņas braucienos un guvuši pārliecību, ka arī SAC ar salīdzinoši lielu klientu skaitu, 159 un vairāk, var veiksmīgi darboties. “Divas atsevišķas iestādes izmaksā vairāk nekā viena liela. Finanšu un loģistikas sakārtošana ir ļoti būtiska pakalpojumu sniegšanas kvalitātes uzlabošanai,” saka I. Posta.
Vaicājot, vai iestādes atrašanās 15 kilometrus no pilsētas neradīs sarežģījumus klientu tuviniekiem un iestādes darbiniekiem, I. Posta norāda, ka iestāde Mālupē jau darbojas un līdz šim nav saņemtas nekādas sūdzības. 15 kilometri nav tik tālu, lai turp nevarētu aizdoties. Mālupē ir divi veikali, un piestāj autoveikals. “Sabiedrības apziņa aug – daudziem ir veci vecāki, visi saprot, ka primāri ir iestādē justies fiziski un emocionāli labi. Mērķis – lai katrs klients justos gandrīz kā mājās. Ļoti labi saprotam, ka klienti nevar justies kā mājās, bet gandrīz kā mājās, pilnīgi noteikti. Protams, katrs vēlas dzīvot savā, ierastajā vidē, bet, ja veselības problēmas ir smagas, tuvinieki nejaudā viņus aprūpēt. Citreiz pietiek zināšanu, bet vairs nevar… trūkst fiziskā un garīgā spēka. Ja kādreiz dzirdu pārmetumus, ka kāds seniors ievietots iestādē nepamatoti, vienmēr atbildu – tad ņemiet pie sevis uz mājām, kopiet, un tad jūs zināsiet, kādēļ šāda izvēle,” saka I. Posta.
Izmaksas un dokumentācija
Nereti, nokļūstot sociālās aprūpes iestādē, vispirms darbiniekiem jāpalīdz sakārtot dokumentāciju. Piemēram, nav piešķirta invaliditātes grupa, lai gan tā pienāktos. “Cik klientam jāmaksā par uzturēšanos sociālās aprūpes centrā, cik piemaksā tuvinieki? Tas atkarīgs no tā, kādi ir klienta ienākumi un kādi atvieglojumi apgādniekam pienākas. Iestādē klients saņem noteiktu naudas summu personiskiem izdevumiem – 15 % no ienākumiem, ko izmaksā VSAA, bet pārējā summa novirzīta SAC pakalpojuma apmaksai. Starpību līdz pilnai pakalpojuma cenai sedz vai nu apgādnieki, vai klients, vai arī pašvaldība. Ja klients, kurš ievietots SAC, no savas pensijas un piemaksas pie pensijas vai atlīdzības, vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta, pabalsta transporta izdevumu kompensēšanai personām ar invaliditāti, kurām apgrūtināta pārvietošanās, vai pabalsta personām ar invaliditāti, kurām nepieciešama kopšana, nesedz pilnu pakalpojuma mēneša maksu, tad apgādnieks veic līdzmaksājumu līdz 50 % apmērā no noteiktās pakalpojuma maksas mēnesī, piemērojot normatīvajos aktos paredzētos atvieglojumus. Piemēram, ja apgādniekam piešķirts trūcīgās mājsaimniecības statuss, tad apgādnieks ir atbrīvots no apgādnieka maksas uz trūcīgās mājsaimniecības statusa periodu. Ja klientam nav apgādnieku, starpību sedz pašvaldība,” skaidro I. Baikova.
Novadā daudz senioru
I. Posta papildina, sociālās aprūpes iestādēs mitinās salīdzinoši liels skaits Alūksnes novada iedzīvotāju. “Ja novadā ir apmēram 14 000 iedzīvotāju, tad iestādēs dažādās vietās atrodas 1,5 % no novada iedzīvotājiem. Tas ir liels procents. Diemžēl atbalsta no valsts puses nav,” akcentē I. Posta. Viņasprāt, visiem senioriem, kuri darba mūžu veltījuši, strādājot Latvijā, vajadzētu saņemt atbalstu no valsts. Ideālā variantā – valstij pilnībā jāsedz starpība līdz pilnai pakalpojuma cenai. “Kurš ir vainīgs, ka tik daudziem cilvēkiem ir nepieciešams šāda veida atbalsts? Neviens. Ir tāda situācija, un risinājums jārod,” atzīst I. Posta.
Ievietojot senioru sociālās aprūpes iestādē, I. Posta rosina tuviniekus izpētīt, kas ietilpst pakalpojuma klāstā. SAC “Alūksne” un SAC “Pīlādži “ ir sociālās rehabilitācijas (ne ārstnieciskās rehabilitācijas) iestāde. “Nodrošinām ar medikamentiem, ko izrakstījis ārsts, bet ne ar uztura bagātinātājiem. Tuviniekiem būtu vēlams iztaujāt darbiniekus, kādi pakalpojumi ietilpst noteiktajā samaksā, bet kas jāgādā pašiem. Inkontinences līdzekļi tiek nodrošināti. Atrodoties aprūpes iestādē, cilvēks regulāri saņem ēdienreizes un tiek nodrošināta pārdomāta medikamentu lietošana. Mājas apstākļos bieži pazūd regularitāte, un, ja zāles netiek lietotas savlaicīgi, tas var novest pie veselības stāvokļa pasliktināšanās. Iestādē medikamentu lietošana notiek stingrā personāla uzraudzībā, un tāpēc bieži vien situācija uzlabojas. Ir nodrošināta regularitāte un noteikts režīms. Šeit nevar būt tāda situācija, ka kāds aizmirst paēst. Ja gadās aizmirst, aprūpētājs to vienmēr atgādina,” skaidro I. Posta.
Lai arī sociālās aprūpes centrā ikdienas darbs nav viegls, ir daudz iedvesmojošu stāstu, kad klients atlabst. “Piemēram, pēc insulta uz iestādi no slimnīcas atved cilvēku, kurš pats nepārvietojas. Labi aprūpējot un veicot fiziskās aktivitātes, rezultāts neizpaliek un veselības stāvoklis uzlabojas. Ir gadījumi, kad cilvēks sāk staigāt un var pat atgriezties mājās. Protams, tas prasa darbinieku lielu ieguldījumu, kā arī paša klienta aktīvu iesaistīšanos,” skaidro I. Baikova.
Vieniem – apmeklējumi, citiem – vientulība
Iestādēs ir vairākas brīvā laika pavadīšanas iespējas – katru dienu notiek rīta vingrošana, var darboties radošās darbnīcās, var doties pastaigās svaigā gaisā, reizi nedēļā klienti tiekas galda spēļu turnīrā, vienu reizi mēnesī notiek dievkalpojumi atbilstoši konfesijai, vienreiz nedēļā piebrauc autoveikals, uz veikalu klientu uzdevumā var doties arī sociālais rehabilitētājs, notiek grāmatu piegāde divas reizes mēnesī, divas reizes gadā iestādes klienti dodas ekskursijās. Iestādē svin svētkus, sveic klientus jubilejās, skan dažādi koncerti. Īpašs prieks Ziemassvētku laikā klientiem ir saņemt “Eņģeļu pasta” dāvanas, tādēļ iestādes vadītāja, izmantojot laikrakstu, vēlas pateikties ikvienam, kurš iesaistās akcijā – klientiem tās sagādā daudz prieka.
Iestādes durvis ir atvērtas katru dienu, un tuvinieki vai draugi pie klientiem sociālās aprūpes centrā var doties, cik bieži un kad vien vēlas. Tomēr situācijas mēdz būt dažādas un ir centra iemītnieki, kuri nav sagaidījuši nevienu viesi. “Vairākiem klientiem bērni dzīvo ārzemēs, tādēļ viņi ciemos ierodas tikai vienu vai divas reizes gadā, un to mēs varam saprast, kā arī saprot paši klienti. Tomēr ir arī tādi cilvēki, kuriem ciemiņu nav. Reizēm tuvinieki ir, taču cilvēks aktīvo mūža posmu ir pavadījis tā, ka neviens nevēlas viņu apciemot. Mums tas nav jāvērtē vai jākritizē, jo visi mūsu klienti ir vienlīdz svarīgi, un mēs darām visu iespējamo, lai viņi saņemtu nepieciešamo atbalstu,” saka I. Baikova.
Trūkst specializētu iestāžu
Iestādē ir klienti ne tikai ar fiziskiem traucējumiem, bet ir arī garīga rakstura jeb psihiskas saslimšanas. “Ja jūtam, ka klienta veselības stāvoklis arvien pasliktinās, nogādājam pie speciālista. Ja ir nepieciešams, klientu nogādā psihoneiroloģiskā slimnīcā diagnostikas veikšanai, kam seko ievietošana speciālā aprūpes iestādē. Arī mūsu novadā ir tādi gadījumi. Alūksnes novadā šādas iestādes nav. Valsts līmenī tā ir problēma, šādu specializēto iestāžu ir maz, bet cilvēku, kuriem tur vajadzētu atrasties, – krietni vairāk. Nereti ir tā, ka sakārtojam dokumentāciju, bet rindu nākas gaidīt pusgadu vai pat ilgāk. Es šo situāciju nevērtētu kā normālu. Īpaši akūtos gadījumos būtu jābūt vietai, kur cilvēku ievietot, vienalga kurā Latvijas vietā,” akcentē I. Posta.
Viņa saprot iestāžu noslodzi, jo abi sociālās aprūpes centri novadā ir maksimāli noslogoti un brīvu vietu nav. Akūtās situācijās nākas pirkt ārpakalpojumu – meklējam brīvās vietas, un mūsu novada klientus ievietojam Smiltenes vai Balvu novados SAC. “Pieprasījums pēc sociālās aprūpes pakalpojumiem arvien pieaug. Vai tas tā būs ilgstoši? Mani māc bažas, ka jā. Arvien vairāk ir ģimeņu, kurās apgādnieki dzīvo ārzemēs un nav spējīgi parūpēties par saviem senioriem. Arvien smagākas kļūst arī saslimšanas, tostarp pieaug onkoloģisko slimību skaits, un arī šiem cilvēkiem tuvinieki nespēj sniegt nepieciešamo aprūpi. Šonedēļ esmu sazinājusies ar “Latvijas Samariešu apvienību”, lai aktivizētu hospisa pakalpojuma un paliatīvās aprūpes mājās sniegšanas iespējas Alūksnes novadā. Ir gandarījums par paveikto, ir gan labā griba, gan ieguldīti līdzekļi un darbs, lai viss virzītos uz priekšu, bet uzdevumu vēl ļoti daudz. Vislielākais paldies pacietīgajiem, strādīgajiem un sirsnīgajiem darbiniekiem par ieguldījumu, cilvēcību un atbildību, darot darbu, kas ir ļoti svarīgs mūsu cilvēkiem!” uzsver I. Posta.
Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija”.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikāciju saturu atbild “Latvijas Avīze”.
